Nupat Gulbenes novadā daudzas darbavietas ir pievienojušās alūksniešu
akcijai, pasludinot – viņu telpas ir bērnam droša vieta, kur ienākt
pasildīties, palūgt palīdzību, sazināties ar vecākiem. Arī laikraksta
“Dzirksteles” redakcija ir pievienojusies šai akcijai, taču – cik bērnu
ir pamanījuši šo iespēju un izmantojuši to? Diemžēl – neviens! Tas
nekas. Galvenais ir būt atvērtiem un palīdzēt ne tikai saviem, bet arī
svešiem bērniem, ja tas ir nepieciešams.
Ikviena bērna pats pirmais
un galvenais palīgs ir viņa ģimene – vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas,
citi radinieki. Viņu vietā šo lomu var pildīt arī audžuvecāki, arī
bērnunams. Bet kur bērnam meklēt palīdzību, ja pāri dara tieši tur? Kam
bērns uzticēsies, stāstīs? Tā ir milzīga problēma. Ja bērns zaudējis
spēju uzticēties pat vistuvākajiem, vai viņš spēs dalīties savos
pārdzīvojumos ar kādu ārpus ģimenes? Vieglāk ir klases pedagogam vai
skolas psihologam pastāstīt, ka, piemēram, kāds skolasbiedrs kaitina vai
iekausta, bet kā lai sūdzas par vardarbīgu mammu, tēti, brāli vai māsu,
vecmāmiņu vai vectētiņu, kuri dzer, kaujas, tur badā?
Vecāki dzer, bērniem nav, ko ēst
Atceros,
ka padomju gados Staru sovhozā mazie bērni regulāri paši gāja uz darbu
pie kopsaimniecības direktora Gunta Blūma, ja mājās nebija, ko ēst, jo
vecāki plostoja. Direktors uzreiz atsaucās, paņēma bērnus pie rokas,
aizveda uz tuvējo veikalu, sapirka pārtiku, un bērni devās mājās. Šodien
Gulbenes novadā tāda “ātrā palīdzība” varētu būt katrā pilsētas vai
pagasta pārvaldē esošais sociālais darbinieks, kā arī Gulbenē –
kristīgā draudze “Atvērtās debesis”, kura gadiem ilgi ir par brīvu
barojusi izsalkušos bērnus. Draudzes līdere Larisa Vaļicka “Dzirkstelei”
ir stāstījusi, ka pazīst visus vietējos bērnus, kuriem ir nepieciešama
palīdzība. Arī Gulbenes katoļu draudzes priesteris Andžejs Stoklosa
nekad nav liedzis atbalstu bērniem, ja vajadzīga dvēseliska saruna, jo
ne jau ar dienišķo maizi vien cilvēks dzīvo.
Teorētiski par vecākiem,
kuri nepilda savus pienākumus, bērni var sūdzēties bāriņtiesā. Bet vai
viņi to dara? Jādomā, ka tas notiek ārkārtīgi reti. Atceros gadījumu par
ģimeni, kurā mamma dzēra un viena pati audzināja dēlu. Puika bieži bija
badā, jo nepietika naudas gan alkoholam, gan maizei. Dienesti to
neredzēja, apkārtējie ilgi pievēra acis, bērns nesūdzējās. Un tad
cilvēki bija aculiecinieki šādai ainai pārtikas veikalā. Māte pirka
alkoholu, bet mazais stāvēja blakus, raudāja un skaļi lūdzās: “Mamma, tu
taču solīji to nedarīt, lūdzu! Mums taču mājās nav, ko ēst!”
“Dzirkstele” bija tā, kura paziņoja bāriņtiesai, lūdzot glābt bērnu,
kurš nepelnīti cieš. Bāriņtiesa uzrunāja māti, izvirzīja noteikumus,
kuru pārkāpšanas gadījumā dēla aprūpes tiesības sievietei tiktu
atņemtas.Viņa patiešām saņēmās, nedzēra, bet tad piepeši mainīja
dzīvesvietu, pazūdot no vietējās bāriņtiesas redzesloka. Sieviete ar
bērnu ceļoja no vienas pašvaldības uz otru līdz brīdim, kad dēls bija
kļuvis pieaudzis. Kāds ir viņu liktenis tagad, nav zināms.
Bērni
baidās, ka viņus izņems no ģimenes. Lai vai kādi ir vecāki, viņi tomēr
katram cilvēkam ir vistuvākie. Bērns ciešas, cik vien var. Liekas,
reizēm mēs pat iedomāties nespējam, cik daudz ir jāizcieš bērnam. Ja
ģimenē ir problēmas, bērnam tur uzaugt nav viegli, ir vajadzīgs
sabiedrības atbalsts.
Patēvs uzmācas, bet mamma neko neredz
Pirms
daudziem gadiem novadā bija gadījums, kad latviešu valodas skolotāja un
klases audzinātāja no meitenes sacerējuma guva pamatu aizdomām, ka šim
bērnam mājās viss nav kārtībā. Un tas nebija velti. Klases audzinātāja
ziņoja bāriņtiesai, tālāk pieslēdzās Valsts policija. Kvalificētam
psihologam izdevās panākt meitenes uzticēšanos. Tas nebija viegli, jo
savai mammai meitene taču nebija teikusi itin neko! Atklājās, ka bērnam
no labas ģimenes seksuāli uzmācas patēvs.
Lai cik neticami un pat
šokējoši tas likās, jo šo ģimeni visi labi pazina, cienīja un godāja,
lieta tika skatīta tiesā un patēvam piesprieda reālu brīvības atņemšanu.
Laulība tika šķirta. Vēlāk šis cilvēks no cietuma rakstīja vēstuli
“Dzirkstelei”, kurā žēli tīksminājās par savu likteni un jo sevišķi par
audžumeitu, kura ne pie kā neesot vainīga. Katrā šīs vēstules rindā bija
jaušams, ka vīrietis ir iemīlējies nepilngadīgā bērnā.
Pateicoties šā
bērna klases audzinātājai, viss, ko vīrietis savās slimīgajās fantāzijās
bija izsapņojis, beidzās, tā īsti līdz galam vēl nerealizējoties.
Protams, šim vīrietim pēc soda izciešanas bija jāatgriežas sabiedrībā.
Visiem, arī viņam, bija jāmācās sadzīvot ar to, ka tiesa lietas ir
nosaukusi īstajā vārdā. Tas darīts ar mērķi pasargāt bērnu un novērst
iespēju vīrietim turpināt rīkoties noziedzīgi. Kā pēc tam visiem
iesaistītajiem turpināt dzīvot?
Gulbenes psiholoģe Iveta Gargurne
par šāda veida situācijām saka tā: “Dienesti, arī Valsts probācijas
dienests – mēs visi taustāmies. Kā mēs varam tās lietas risināt? Mazā
vietā – novadā, kur visi pazīst cits citu, nevis speciālisti ir labi vai
slikti, bet šī savstarpējā pazīšanās traucē. Ir grūti. Attaisnot
varmāku nevar, bet… cilvēks var mainīties – tam vienmēr ir jātic. Tad,
kad tā ticība beidzas, tad neviens, arī psihologs, vairs nevar
strādāt.”
Katrā skolā vajadzētu būt psihologam – par to ir
pārliecināta Gulbenē praktizējošā šāda speciāliste Irina Stojaša. Ar
zināmu nostalģiju viņa “Dzirkstelei” atgādina – Latvijas brīvvalsts
atjaunošanas sākotnē tāda prakse bija. Tad sekoja ekonomiskā krīze,
jostas pievilkšana, un izglītības sistēma valstī nolēma taupīt,
atsakoties no psihologiem kā skolu darbiniekiem. “Par laimi – tagad šī
kļūda ir saprasta un psihologi sāk atgriezties skolās,” saka I.Stojaša.
Vai Gulbenes bērni arī zvana?
Vai arī Gulbenes novada bērni un pusaudži zvana uzticības tālrunim 116111, lai sūdzētu bēdas, vaicātu pēc padoma?
“Jautājums
par bērna dzīvesvietu tiek uzdots vienīgi tajos gadījumos, kad pastāv
pamatotas bažas par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem. Tā kā zvani
ir anonīmi un lielākoties bērni nesniedz informāciju par savu
dzīvesvietu, nav iespējams precīzi atbildēt uz jautājumu, vai zvana arī
no Gulbenes novada,” “Dzirkstelei” saka Valsts bērnu tiesību
aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta
referente Anda Sauļūna.
Taču viņa uzsver – tālrunim 116111 zvana ne
tikai bērni, bet arī pieaugušie. Konsultanti uzklausa un konsultē
pieaugušos zvanītājus gadījumos, kad sarunas tēma ir saistīta ar
bērniem. “Pēdējā gada laikā tiek saņemti arvien vairāk zvani no
pieaugušajiem. Tēmas, par kurām visbiežāk vēlas runāt pieaugušie, ir
attiecību grūtības ar bērnu, bērni ar uzvedības grūtībām, jautājumi par
pozitīvas disciplinēšanas metodēm, kā arī jautājumi, kas saistīti ar
vecāku šķiršanās ietekmi uz bērniem un šīs ietekmes mazināšanu,” saka
A.Sauļūna.
Šogad aprit 10 gadi, kopš pieņemta Eiropas direktīva par
vienoto bērnu uzticības tālruņa numuru 116111. Šis Valsts bērnu tiesību
aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis ir
starptautiskās Uzticības tālruņa asociācijas biedrs un nodrošina vienotā
numura 116111 darbību Latvijā. Uzticības tālrunis 116111 ir bezmaksas
tālruņa līnija, zvanot gan no fiksētā, gan mobilā telefona.
Ko darīt?
Ja
ir pamats uzskatīt, ka kādam bērnam novadā dara pāri vai slikti aprūpē,
klusēt nedrīkst! Savas aizdomas novadā var paust ikviens iedzīvotājs:
◆ novada bāriņtiesai (bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Dukure – 26553892);
◆ pašvaldības policijai (dežūrtālrunis – 29297818 );
◆
Valsts policijai (Gulbenes iecirknī uz vietas var rakstīt iesniegumu;
var zvanīt uz diennakts bezmaksas palīdzības tālruni 110; var rakstīt
iesniegumu elektroniski – kanc@vp.gov.lv );
◆ rajona prokuratūrai (virsprokurors Helmuts Brasovs – 64497784 );
– bērnu uzticības tālrunim 116111.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
