Dzirkstele.lv
Latvijā 80.gadu vidū iezīmējās pirmie aizmetņi kustībai, ko vēlāk dēvēja par Atmodu un Dziesmoto revolūciju, kas tālāk aizveda līdz Latvijas neatkarībai. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs Vēstures nodaļa atgādina, ka vēsturisks bija 1988.gada 1. un 2.jūnijā Rīgā Radošo savienību paplašinātais plēnums. Pirmo reizi atklāti no tribīnes tur tika runāts par Latvijas patieso vēsturi 20.gadsimtā. Nozīmīgs bija Mavrika Vulfsona paziņojums, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija, bet gan okupācija. Sanāksme pieņēma noslēguma rezolūciju par demokrātijas procesiem Latvijā. Sekoja nākamie soļi neatkarības atgūšanā.
Vajadzēja divas trešdaļas balsu
1990.gada 18.martā notika Augstākās Padomes vēlēšanas. Latvijas Tautas fronte (LTF) deklarēja, ka pēc vairākuma iegūšanas vēlēšanās galvenais jautājums Augstākajā Padomē būs Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana.
Vēlēšanu priekšvakarā Dainis Īvāns aicināja atbalstīt LTF kandidātus: “Vai nu konsekventi par Tautas fronti, par visu tās sarakstu, vai par totalitārisma un partijas autoritārisma nostiprināšanu Latvijā. Visupirms jau — balsodami par demokrātiju un savām pilsoņu tiesībām, balsodami par savas nākamās valsts politisko un etnisko stabilitāti, ko mums nav spējusi un nespēj dot vecā sistēma, balsodami par to, lai Latvija atgrieztos pie civilizētas valsts ekonomiskajām un sociālajām tradīcijām. Balsodami par Latvijas pilsoņu nacionālo harmoniju un vienotību.”
LTF bija nepieciešams iegūt divas trešdaļas balsu, lai ar balsu vairākumu pieņemtu neatkarības deklarāciju. Augstākās Padomes vēlēšanās piedalījās 81,25 % Latvijas PSR iedzīvotāju. LTF kopā ar neatkarības atbalstītājiem ieguva 122 vietas no 201 jeb divas trešdaļas deputātu mandātu.
No mūsu tagadējā novada, toreizējā rajona, tika ievēlēti 3 deputāti: Pēteris Gabranovs (1941- 2007) no 125. Daukstu vēlēšanu apgabala; rīdzinieks Pēteris Laķis (1952-2003) no Gulbenes pilsētas vēlēšanu apgabala (uz 1990.gada 18.marta Augstākās Padomes vēlēšanām no Gulbenes pilsētas bija izvirzīta arī Nikolaja Stepanova kandidatūra, taču viņš netika ievēlēts); lejasciemietis Sarmis Mednis (dzimis 1935. gadā) no 126. Lizuma vēlēšanu apgabala.
Darbs pie Latvijas neatkarības deklarācijas sākās pirms Augstākās Padomes vēlēšanām. Sagatavot dokumenta vadlīnijas uzņēmās Egils Levits, pašreizējais Valsts prezidents. Darba grupu, kas strādāja pie neatkarības deklarācijas, vadīja jurists Romāns Apsītis. Atbalstu deklarācijai 1990.gada 21.aprīlī Vislatvijas Tautas deputātu sapulcē Rīgā pauda vairāk nekā astoņi tūkstoši pašvaldību deputātu, pieņemot “Aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai”, mudinot nekavējoties izlemt Latvijas likteni.
Mājasdarbu bijām izpildījuši
Uz pirmo sēdi jaunievēlētā Augstākā Padome sanāca 1990.gada 3.maijā, darba kārtībā bija organizatoriski jautājumi. Nākamajā dienā – 4.maijā – Augstākās Padomes 201 deputāts piedalījās balsojumā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Ar 138 balsīm „par”, 0 „pret” (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās) un 1 „atturas” Augstākā Padome deklarāciju pieņēma. Todien tika likti pamati Latvijai, kādu mēs to pazīstam šodien.
No mūsu ievēlētajiem 3 deputātiem visi, protams, nobalsoja “par”. Par savējo tiek uzskatīts arī Andris Apinītis (1957- 2014), kurš tika ievēlēts no 105. Apes vēlēšanu apgabala, jo pēc deputāta termiņa beigām viņš uzsāka darbu toreizējās Unibankas Gulbenes filiālē, pēc tam vadīja arī Gulbenes novadu.
Atmiņās par 1990.gada pavasari dalās arī toreizējais LTF Gulbenes nodaļas vadītājs Juris Zeibārts: “Šinī vēsturiskajā dienā, 4.maijā, atrados Gulbenē. Atceros, ka diena bija ļoti saulaina un silta un visus notikumus, kuri todien notika Rīgā toreizējās Augstākās Padomes zālē, klausījos pa radio, taču, manuprāt, bija arī tiešraide LTV. To darīja arī ļoti daudzi savās darbavietās un zināmā mērā pat skaitīja līdzi rezultātus. Gulbenes toreizējā rajona cilvēki jau savu mājasdarbu bija izpildījuši. Tā gada 18. martā mēs bijām ievēlējuši trīs deputātus, par kuru lojalitāti Latvijai šaubu nebija. Tas viss bija noticis ar LTF biedru atbalstu un svētību, jo deputātu kandidātu izvirzīšanas sapulces virzīja un vadīja vietējās LTF visdažādākajos rajona uzņēmumos un iestādēs. Šis bija tikai pirmais solis, lai būvētu brīvu valsti. Tēlaini sakot – ielejot pamatus, nenozīmē, ka māja ir gatava. Sava, brīva, valsts ir jābūvē, un tas notiek arī vēl šodien. Jā, Gulbenē nebija tādu manifestāciju kā Rīgā – tas ir tikai loģiski, jo viss notika tieši tur, un galu galā nebija jau arī nekas plānots. Tiesa, arī Rīgā viss notika spontāni, taču mēs varējām lepoties ar to, ka visi priekšdarbi tam bija sagatavoti.” Runājot par to, ka šiem notikumiem Gulbenē ir maz liecību un atmiņu stāstu, J.Zeibārts uzsver, ka kaut ko dokumentēt toreiz nelikās svarīgi. Toreiz svarīgas bija emocijas un nākotnes plāni.
“Laika apstākļi bija mainīgi, bet labi,” tā pēc 30 gadiem par 1990.gada 4.maiju īsi un koncentrēti saka lejasciemietis S.Mednis. Viņš ir vienīgais no trim Augstākās Padomes deputātiem, kuri tika ievēlēti no Gulbenes rajona, kurš ir ierindā, kurš atceras un var pastāstīt šo vēsturi. Drīz viņš svinēs 85 gadu jubileju. “Dzirksteles” tālruņa zvans viņu sasniedza 29.aprīlī pie automašīnas stūres. S.Mednis piestāja malā, lai parunātu ar “Dzirksteli”. Sacīja – ar dzīvesbiedres Intas Balodes gādību pabūts kapsētā, nolikti ziedi uz līdzgaitnieka P.Gabranova atdusas vietas, jo tieši tajā datumā bija viņa 79. dzimšanas diena. Uz Augstākās Padomes sēdēm vienmēr braukuši kopā ar Pēteri, kurš tāpat kā A.Apinītis arī bija tā sasaukuma deputāts un balsoja par Latvijas neatkarību. S.Medņa tuvākie līdzgaitnieki tolaik bija vēl divi Augstākās Padomes deputāti – Ivars Caune no Mālupes pagasta un rīdzinieks P.Laķis, kurš tika ievēlēts no Gulbenes vēlēšanu apgabala. Domās katru gadu 4.maijā S.Mednis ir kopā ar šiem cilvēkiem. Par šo zīmīgo datumu viņš šodien saka – tā bijusi pati svarīgākā diena viņa mūžā, jo tālāk sekoja valsts neatkarības un zemes īpašumu atgūšana. Saviļņojoši bijis pēc tam iziet ielās un būt kopā ar tautu.
“Viņš savā nostājā bija stingri pārliecināts,” S.Medni raksturo daukstēnietis Guntis Blūms, kurš pirms 30 gadiem bija PSRS tautas deputāts un bija klāt leģendārajā 4.maija Augstākās Padomes sēdē Rīgā. Kulminācija bijusi brīdī, kad skaļi paziņoti balsošanas rezultāti, nosaucot vārdā katru deputātu un viņa balsojumu. Bažas bijušas lielas, vai izdosies nobalsot par Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo LTF frakcijā bija tikai 131 deputāts, bet, lai būtu balsu pārsvars, vajadzēja 132 balsis (2/3 deputātu). Atlicis cerēt, ka pievienosies kāds neatkarīgais deputāts no “Līdztiesības” frakcijas. Balsojumā 138 bija par, 1 deputāts atturējās, 57 nepiedalījās balsojumā, demonstratīvi atstājot sēžu zāli. G.Blūms saka – tūlīt atskanēja aplausi gan sēžu zālē, gan ārā pie Augstākās Padomes ēkas, kur bija sapulcējušies cilvēki, gaidot balsošanas rezultātus.
– Gatis Bogdanovs, Diāna Odumiņa, Ginta Alberte
