Diāna Odumiņa
Trešo gadu Gulbenē darbojas dienas aprūpes centrs, kas paredzēts pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Sociālā rehabilitētāja Ilze Hermane-Šipkova rāda “Dzirkstelei” to, ko klienti ir veidojuši savām rokām gan dienas centra nodarbībās, gan specializētajās darbnīcās.
“Te ir mana valstība,” viņa lepni saka un stāsta, ka kopā ar klientiem rēķina, skaita katru tikšanās reizi, lai nepazaudētu tās prasmes, kas ir jau iegūtas. Ar īpašu sirsnību I.Hermane-Šipkova rāda mākslas darbu, kuru veidojusi kliente, kura kopš dzimšanas ir neredzīga. “Tas, kā viņa izvēlas krāsas, ir apbrīnojami! Kaut kādā veidā tas notiek. Viņa zīmē. Un tas viņai ļoti patīk,” stāsta sociālā rehabilitētāja un piebilst, ka trafaretu, kurā veidot mākslas darbu, protams, izveido skolotāji. Prieks par veikumu ir visiem.
Specializētajās darbnīcās top sarežģītāki darbi, viņa saka un piebilst, ka katram tiek piemeklēts tas, ko var paveikt atbilstoši savam spēju līmenim. Klientiem tiek piedāvāts darīt to vai citu darbu. Tur ir jābūt aprūpes centra darbinieku iniciatīvai. “Ir jāpalīdz, ir jāsēž blakus,” saka I.Hermane-Šipkova un piebilst – klientiem patīk, ja darbinieki pievērš individuālu uzmanību katram no viņiem. “Tas jau ir tas galvenais,” akcentē sociālā rehabilitētāja. Dienas aprūpes centrs esot kā bērnudārzs pieaugušajiem cilvēkiem.
Kā bērnudārzā pieaugušajiem cilvēkiem
I.Hermane-Šipkova uzskata – sabiedrībai ir jāmācas pieņemt šos cilvēkus. “Mūsu klientiem ir mazāk aizspriedumu. Mēs kopā pieņemam to, kāda ir sabiedrība, kādi ir citi cilvēki. Bet negācijas, pat riebums, bieži vien arī atgrūšana, momenta nepieņemšana nāk no sabiedrības. Jā, vizuāli mūsu klienti bieži vien atšķiras, bet arī pārējā sabiedrības daļa nav viendabīga. Ir dažādība – gan ārējā veidolā, gan uzvedībā. Bet pret mūsu klientiem nereti jūtama ledus siena no pārējās sabiedrības puses. Diemžēl,” viņa saka.
I.Hermane-Šipkova teic, ka bieži vien dienas aprūpes centra klienti ir dzīves pabērni, kuri no mazām dienām ir dzīvojuši institūcijās, tātad ārpus ģimenes. Viņa uzskata, ka pret šiem cilvēkiem pārējai sabiedrībai nebūt nav jācenšas iet pretī ar lielu mīlestību vai žēlošanu. “Bieži vien cilvēki domā, ka tas ir kaut kas lipīgs. Mūsu klienti nereti ir skaļi. Viņi ir kā bērni, kaut ir pieauguši cilvēki. Daudz komunicē savā starpā. Viņi ir tajā savā burbulī. Pārējo sabiedrību sev apkārt pat nepamana,” saka I.Hermane-Šipkova.
Socializēties, nedzīvot tikai savās četrās sienās
Dienas aprūpes centra vadītāja Arnita Boze stāsta, ka centram ir apmēram 14 pastāvīgie ikdienas klienti. Daudzi ierodas jau pēc pulksten astoņiem.
“Ir dienas, kad mums bijis pat 21 klients, parasti tā notiek, kad organizējam kādu lielāku pasākumu. Pie mums viņi nāk brīvprātīgi, piespiedu kārtā – nekad. Arī darīt to, ko piedāvājam, nevienam nav spiesta lieta. Mēs, darbinieki, cenšamies ieinteresēt, lai klientiem gribētos pie mums nākt katru dienu. Bet kāds nu kuram klientam ir garastāvoklis. Reizēm gribas, reizēm negribas darīt. Svarīgi ir šiem cilvēkiem nākt un socializēties, nedzīvot tikai savās četrās sienās. Sabiedrībai varbūt liekas, ka mūsu klientu nav. Bet, kad sapulcējamies vienviet, redzam, ka mūsējo ir daudz. Es saku – mūsu ir daudz,” saka A.Boze.
Centrā daļa klientu uzturas priekšpusdienā, jo pēc tam brauc mājās. Daudzi izmanto satiksmes autobusus. Klienti ir no visa Gulbenes novada. Daļa no viņiem apmeklē galvenokārt specializētās darbnīcas. Ir izveidojusies laba sadarbība ar Lizuma “Avotiem”, kas piedāvā izejmateriālus specializēto darbnīcu vajadzībām. Ar katru klientu notiek individuāls darbs gan dienas aprūpes centrā, gan specializētajās darbnīcās. Ar klientiem diendienā strādā septiņi darbinieki.
Šogad vienas dienas apmeklējumam dienas aprūpes centrā par klientu ir jāveic 1,50 eiro līdzmaksājums. Dienas aprūpes centrs un specializētās darbnīcas darbojas novada pašvaldības sociālā dienesta pakļautībā katru darbdienu no pulksten 8.00 līdz 17.00.
