“Visas sarūpētās lietas nodotas ukraiņiem,” saka Gulbenes draudzes luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss, kurš sestdienas vakarā atgriezies mājās pēc brauciena uz Polijas robežu, lai nodotu gulbeniešu saziedotās lietas Ukrainas iedzīvotājiem.
I.Matīss stāsta, ka arī turpmāk ir plānots braukt un sniegt palīdzību Ukrainai. Ikviens ziedojums noder, un tos arī turpmāk var nest uz dievnamu.
“Satiku tur brīvprātīgos, kuri no Polijas pierobežas brauc iekšā Ukrainā un aizved tālāk šīs mantas. Darbs tiek darīts. Bēgļu krīzes centrā, kurš izveidots Polijā, redzēju daudz latviešu brīvprātīgo. Pats Ukrainā iekšā nebraucu, jo tagad tur ir uztaisīta noliktava, kur paņem lietas, sašķiro un tad tālāk ved uz Ukrainu. Tas tāpēc, lai samazinātu transporta plūsmu. Satiku amerikāņu brīvprātīgos, kuri katru dienu brauc no noliktavas uz Ukrainu, lai izvadātu cilvēkiem mantas,” stāsta mācītājs.
Atpakaļceļā uz Latviju I.Matīss atveda arī no Ukrainas kādu ģimeni – vecākus ar trim bērniem. “Šai ģimenei ir pazīstami Garkalnes novadā, un uz turieni es viņus arī aizvedu. Pa ceļam viņi stāstīja, ka ir ļoti grūti izbraukt no Ukrainas – tas ir bīstams un garš ceļš. Ar mašīnu viņiem nebija iespējams izbraukt, jo nevarēja dabūt degvielu. Viņi brauca ar vilcienu, bet, lai tiktu vilcienā, jāgaida rindā pat divas diennaktis. Laiks – auksts, un grūti sasildīties. Tad viņi saprata, ka ar bērniem tik ilgi neizturēs, un izlēma, ka negaidīs konkrētu vilcienu uz kādu vietu, bet brauks ar pirmo, kurā varēs tikt iekšā. Tad viņi brauca caur Slovākiju un Čehiju uz Varšavu Polijā. No Varšavas nevarēja tikt uz Rīgu, jo visas autobusa biļetes izpārdotas. Palika pa nakti kaut kādā tehnikumā-internātā. Koordinatori man iedeva viņu kontaktus un teica, ka šie cilvēki no Varšavas vēlas tikt uz Latviju. Un tad es no Polijas pierobežas devos uz Varšavu un atvedu viņus uz Latviju. Viņi cer atgriezties Ukrainā, arī tās ģimenes, kuras pirms tam atvedu, visas vēlas atgriezties Ukrainā,” stāsta I.Matīss.
– Inita Savicka