Vissarežģītākajās situācijās nenobīties un palīdzēt bērniem,
pusaudžiem, jauniešiem izaugt lieliem un atrast savu vietu sabiedrībā –
tāds ir Gulbenes psiholoģes Irinas Stojašas aicinājums. Viņa veic no
vardarbības cietušu bērnu rehabilitāciju (sadarbībā ar novada sociālo
dienestu), ir psiholoģe Sveķu internātpamatskolā, individuāli brauc
strādāt uz Grašu bērnu ciematu Cesvainē, kā arī savā privātpraksē pieņem
klientus Gulbenē.
– Jūs esat klīniskā psiholoģe. Ko īsti tas nozīmē?
–
Klīniskais psihologs sniedz atbilstošu psiholoģisko palīdzību dažādu
garīgo, emocionālo un uzvedības traucējumu gadījumos, vairāk strādā ar
cilvēkiem, kuriem varbūt jau ir kaut kādas veselības problēmas,
piemēram, depresija, panika, trauksme. Viena no darbības jomām ir
psiholoģiskā izpēte. Tiek pievērsta uzmanība diagnostikai. Ja psihiatram
nav īsti skaidra saslimšana, klīniskais psihologs no savas puses veic
izpēti, uz kuras pamata pēc tam ārsts pieņem lēmumu. Otra mana
kvalifikācija – es esmu kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite. Piecus
gadus studēju šādu izglītības programmu, kuras apguvi pabeidzu šogad.
Tās ir psihoterapijas veids, kas palīdz cilvēkam saprast, ko viņš domā
par sevi, pasauli un citiem cilvēkiem, un kā tas, ko viņš domā, ietekmē
viņa jūtas un rīcību. Pasaulē tā ir viena no atzītākajām psihoterapijas
metodēm, kas tiešām strādā gan tad, ja ir veselības problēma, gan tad,
ja ir personības traucējumi.
Es sniedzu profesionālu palīdzību
pieaugušajiem un bērniem, kuri cieš no dažādiem trauksmes traucējumiem,
piemēram, panikas lēkmēm, sociālās trauksmes, obsesīvi kompulsīviem
traucējumiem, veģetatīvās distonijas, kā arī depresijas, miega
traucējumiem, personības traucējumiem un citām grūtībām, izmantojot
kognitīvi biheiviorālās terapijas pieeju. Palīdzu bērnu vecākiem uzlabot
komunikāciju ar bērnu, izmantojot pozitīvas audzināšanas pieeju.
– Kāda ir galvenā jūsu vēsts bērnu vecākiem?
–
Ir ļoti svarīgi, lai vecāki sarunātos ar bērnu, uzklausītu viņu un
galvenais – spētu sadzirdēt savu bērnu. Tas ir tiešām ļoti svarīgi, jo
tā veidojas attiecību sakne. Svarīgi ir, kādā veidā notiek saruna. Ja tā
ir pamācība – dari tā, nevis šitā, – vai tas būs dialogs ar bērnu?
Vecākiem ir pieejama ļoti laba valsts apmaksāta atbalsta programma bērnu
līdz 7 gadu vecuma emocionālajā audzināšanā (BEA). Tas ir ļoti vērtīgi –
nenokavēt šo laika periodu bērna mazotnē. Pirmajā dzīves gadā bērns
emocionālo saikni jeb piesaisti no sākuma veido ar vienu, parasti tā ir
māte, un tikai pēc tam ar citiem pieaugušajiem: tēvu, vecmāmiņu,
vectētiņu vai auklīti. Līdz 5 gadu vecumam veidojas tā saucamā “drošā
piesaiste”. Ja aprūpētāju personas nav atsaucīgas uz bērna vajadzībām,
tad var izveidoties „nedroša piesaiste”. Piesaistes stils ietekmē mūsu
attiecības ar cilvēkiem, partnera izvēli, attiecību stabilitāti, kā arī
pašvērtējumu un spēju pārvarēt dzīves grūtības. Tas ir atkarīgs no
vecāku attieksmes, kāda būs bērna nākotne. Tāpēc ir svarīgi mācīties pēc
iespējas labāk saprast savus uzdevumus, savu bērnu. Šo apmācību
vecākiem Gulbenes novadā veic sociālajā dienestā. Zinu, ka valsts
programma tiek piedāvāta īpaši tiem vecākiem, kas ir sociālā dienesta
redzeslokā. Domāju, būtu vērtīgi, ja dienests šo praksi paplašinātu.
– Kad vecāki mēdz meklēt psiholoģisko palīdzību un kad jau pieslēdzas iestādes?
–
Visbiežāk vecāki meklē palīdzību, ja ar viņu bērnu netiek galā
bērnudārzā vai skolā. Bērni izglītības iestādēs uzvedas agresīvi,
nepakļaujas noteikumiem, ir problēmas saskarsmē ar vienaudžiem un
skolotājiem. Pedagogi nezina, kā tikt galā. Viņiem ir sajūta, ka rokas
sasietas. Un vecāki arī nezina, kā tikt galā. Mani klienti ir dažāda
vecuma bērni – no 2 līdz 18 gadu vecumam. Mazākajiem bērniem parasti
mēdz būt adaptācijas traucējumi. Piemēram, bērns sāk apmeklēt bērnudārzu
un nevar tur iedzīvoties, raud, kļūst agresīvs vai parādās neirotiskie
traucējumi. Vai arī ir raksturīga hiperaktivitāte. Pusaudžiem ir bieži
attiecību problēmas. Mēdz būt arī neirotiskie traucējumi, piemēram,
panikas lēkmes, trauksmes sajūta.
– Bieži aizbildināmies, ka mūs, vecākus, bērni ar savu uzvedību izaicina.
–
Lielākās problēmas ir nevis viņiem, bet vecākiem. Vecāki netiek galā ar
savām emocijām un līdz ar to nevar palīdzēt arī bērnam viņa emocijas
sakārtot. Vecākiem ir jātiek galā ar savām emocijām. Bērns var provocēt.
Vecākiem ir jāsavaldās. Nav jāmāca bērniem, ka viņiem ir kādam jāsit
pretī, lai sevi aizstāvētu. Ja bērna aizskaršana no vecāku puses
atkārtojas regulāri, to var uzskatīt kā fizisku vai kā emocionālu
vardarbību. Vecāki audzināšanā pielieto neadekvātas vardarbīgas
audzināšanas metodes. Vecākiem trūkst instrumentu, zināšanu par to, kā
pozitīvi risināt nesaprašanos vai konfliktsituāciju. Vajag audzināt un
nospraust robežas bērnam. Bez vardarbības.
– Parastā vecāku metode – bērnu uzpirkšana.
–
Naudu noteikti nevajadzētu izmantot kā instrumentu bērnu audzināšanā.
Taču ir ļoti pozitīvi, ja bērns zina – par labu uzvedību viņš saņems
pretī kaut ko labu. Tā varētu būt punktu krāšanas sistēma. Kad bērns ir
pratis sakrāt vajadzīgo punktu skaitu, tad vecāki izpilda solīto. Tam
nevajadzētu būt materiālam labumam, bet kaut kam tādam, kas ģimenē
nostiprina kopības sajūtu. Piemēram, visi kopā pavada brīvdienas
izbraukumā, ekskursijā. Vai visi kopā mājās piedalās tortes cepšanā. Tai
jābūt darbībai, rīcībai, kas bērnam patīk. Sakrātie punkti var arī dot
bērnam tiesības uz papildu laiku, ko viņš pavada pie datora. Dators arī
var būt kā sava veida saldais burkāns, kurš nav vienmēr pieejams, bet
tikai par labiem darbiem. Tā ka es piekrītu bērnu motivēšanai,
stimulēšanai. Taču punktu krāšanā nevajadzētu ieskaitīt bērnam uzticēto
ikdienas pienākumu veikšanu. Pienākumi katram ir jāpilda. Ja bērnam ir
uzticēts regulāri iznest no mājām atkritumus, tas vienkārši ir jādara.
Ar punktu sistēmas palīdzību var stimulēt bērnu uzņemties un paveikt to,
kas viņam padodas grūtāk, kur vajag piespiešanos. Prasības bērnam
vecākiem ir jānosaka, taču – mierīgu sarunu ceļā. Un, protams, uzsvaram
ir jābūt uz pozitīvo uzvedībā, ka mēs pamanām to labo, kas notiek, un
atbalstām to, slavējam un ļaujam saprast, ka labais tiek pamanīts. Lai
vecākiem patīk, ko bērni dara! Tas ir jāsajūt! Aplami ir tad, ja vecāki
bērnā pamana tikai negatīvo un nepareizo rīcību uzreiz tikai soda.
Neviens sods nekad nav izlabojis cilvēku. Sods tikai vairo dusmas.
– Mēs parasti sakām – ja pārdzīvosim savu bērnu trakos pusaudžu gadus, tad viss būs labi.
–
Ir tāda ļoti laba apmācības programma pusaudžu vecākiem “Ceļvedis
audzinot pusaudžus”. Vecāki var painteresēties novada sociālajā
dienestā. Latvijā šī programma ir populāra. Parasti tiek veidotas grupu
nodarbības vidēji desmit vecākiem. Tā ir iespēja saprast, kā sarunāties
ar pusaudžiem.
Maldās tie vecāki, kuri domā, ka atkarība no alkohola
vai citām apreibinošām vielām ir raksturīga pusaudžu problēma.
Pusaudžiem lielāka problēma ir interneta atkarība. Daži vecāki to
apzinās, citi – ne, bet tā ir. Šodien arī pavisam maziem bērniem šāda
atkarība kļūst raksturīga: vēl apmeklē bērnudārzu, bet jau ir telefons
rokā. Arī mājās, lai mammai būtu miers, bērnam tiek ļauts spēlēties ar
telefonu. Alkohola atkarības problēmas vairāk aktuālas mēdz būt jauniešu
vecumā.
– Vecāki baidās no pusaudžu depresijas, baidās nepamanīt pašnāvnieciskas tieksmes.
–
Es nevaru teikt, ka pusaudža vecumā tagad visiem bērniem varētu būt
depresija. Tas ir pārspīlēts. Protams, ka ir kaut kādas savas problēmas,
arī hormonu svārstības un emocionāli satricinājumi. Taču, ja ģimenē ir
normāla situācija, saprotoši vecāki un ir labas attiecības bērna vecāku
starpā, krīzes nebūs! Kāpēc tomēr mums ir šie depresīvie pusaudži?
Pamats jau ir ielikts bērnībā: cik droši ir juties bērns, cik viņš ir
juties pieņemts savā ģimenē, vai ģimenē bija krīze, vai bērns nemanāmi
palika otrajā plānā, kā viņš tad jutās. Ja tas ir palaists garām un
pusaudža vecumā atkal ir trauma, piemēram, notiek vilšanās mīlestībā,
draudzībā, tad jauno cilvēku pārņem bailes no šķiršanās. Bērni to ļoti
traģiski uztver! Taču problēmas pamats ir ielikts bērnībā un tai ir pat
nosaukums – “drošā piesaiste”. Tā ir piesaiste saviem tuvākajiem
cilvēkiem. Ja vecuma posmā līdz 5 gadiem ir bijis kaut kāds robs, tad
bērns dzīvē aiziet ar “trauksmainu piesaisti” vai “izvairīgu piesaisti”.
Un šīs problēmas noteikti atspoguļosies visā viņa dzīvē – gan pusaudža
gados, gan vēlāk, kad viņš būs pieaudzis. Šis cilvēks vienmēr katru
šķiršanos uztvers sāpīgi. Ja raksturīga ir “trauksmainā piesaiste”,
vienmēr būs vajadzība, lai blakus atrastos mīlamais cilvēks. Ja kaut kas
pēkšņi mainīsies, tā kļūst par krīzes situāciju, iespējams, par tādu,
kuru nevar pārciest. Zaudējuma gadījumi katram cilvēkam, arī bērnam, ir
jāizsēro. Šajā laikā ļoti svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts, lai bērns,
pusaudzis nepaliktu viens pats ar savu sāpi. Svarīgi ir, kādas no sākta
gala ir bijušas bērna un vecāku attiecības, cik lielā mērā bērns var
uzticēties saviem vecākiem, vai var pastāstīt, kas nomāc. Tikai tad, ja
vecāks uzzina no bērna par to, kas viņu nomāc, ir iespējams sniegt vai
meklēt palīdzību.
– Kad pusaudzis vai jaunietis vispār nemaz nepieņem, ko saka vecāki, reizēm viņi vispār pārtrauc sarunāties. Nekontaktējas.
–
Nekontaktēšanās ar bērnu, pusaudzi, jaunieti kā sods par kaut ko – tā
ir graujoša rīcība! Tas ir vislielākais sods, kas var būt bērnam, ja
mamma vai tētis tādā veidā pasaka: “Es liedzu tev savu mīlestību.”
Mīlestības zaudēšana bērnam – tā ir vislielākā trauma, kādu vien viņš
var piedzīvot! Ar tādu attieksmi, ja tā atkārtojas, bērns tiek regulāri
traumēts. Pat tad, ja viņam jau ir 17 vai 18 gadu. Vecāku mīlestībai uz
saviem bērniem ir jābūt beznosacījumu mīlestībai. Vecākiem savam bērnam
ir jānes ziņojums: “Es tevi mīlu pat tad, ja tu uzvedies slikti. Man
nepatīk, ka tu uzvedies slikti, bet es tevi tāpat mīlu, jo tu esi mans
miesīgs bērns.” Ja vecākiem kaut kas nepatīk bērnā, varbūt sākumā
jāpadomā un jāsaskata, kas notiek ar viņiem pašiem.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
