Inita Savicka
Rozita un Oskars Ņesterovi izvēlas dzīvi laukos un pievēršas putnkopībai
Rozita un Oskars Ņesterovi ir devuši priekšroku dzīvei laukos. Viņi saimnieko Jaungulbenes pagasta saimniecībā “Koklītes” un ir pievērsušies putnkopībai.
Rozita kopā ar vīru saimnieko savās dzimtajās mājās. “Dzīvoju pāris gadus Rīgā, bet man tur nepatika. Vīrs ir rīdzinieks, bet arī viņš gribēja uz laukiem, un arī man lauki ir sirdī. Mani vecāki ļoti daudzus gadus nodarbojās ar gaļas lopiem. Sākās kovida laiks, un biju tik laimīga, ka bērniem te, laukos, ir spēļu laukums ārā, kur varēja izskriet ārā jebkurā mirklī un dzīvot svaigā gaisā. Jā, no Rīgas atgriezos pirms kovida. Toreiz gaidīju otru bērniņu. Un aptuveni mēnesi divus pirms dzimšanas mēs atnācām uz šejieni. Bija patīkami atgriezties. Ar vīru mums bija nopietnas sarunas, ko un kā darīt laukos, kam pievērsties. Mums ir divas meitiņas un dēliņš. Vecākā meita sāka mācīties 1.klasē. Viņa ar autobusu dodas uz skolu Cesvainē, otra meitiņa apmeklē bērnudārzu Jaungulbenē, bet dēliņš pēc gada varēs doties uz bērnudārzu. Vīrs ir mans vislielākais atbalsts,” uzsver Rozita.
Arī Oskaru priecē lauku klusums un miers. Pirms tam viņš strādāja tirdzniecības jomā, bet arodu ieguvis kā mēbeļu galdnieks. Viņš uzsver, ka laukos ir sirdsmiers, cilvēku nav tik daudz. Kopā ar sievu izvēlējies pievērsties putnkopībai, jo ar putniem strādāt ir vieglāk, atdeve ir lielāka un sākumā tas neprasa tik lielus ieguldījumus.
Šķirnes putni – kā saimniecības rota
Rozita atminas, kā bija palīdzēt vecākiem, kuri audzēja gaļas liellopus. “Mana bērnība pagāja ar liellopiem, mazajiem teliņiem, agru celšanos, slaukšanu, skriešanu pakaļ, ja kāds izmuka no aploka. Lopi – tas ir smags un arī bīstams darbs. Esmu arī cietusi, kad lops ar kāju iesper. Līdz ar to izvēle bija putnkopība. Mani bērni aug kopā ar cālīšiem, kurus var bužināt, mīļot. Putni mums nav agresīvi. Citus baida zosis un tītari, jo bērnībā ir piedzīvojuši, ka tie ir nikni. Mums tie ir draudzīgi. Pieraduši pie cilvēkiem,” smaidot saka Rozita.
“Koklītēs” Rozita kopā ar vīru Oskaru audzē dažādu šķirņu vistas, pīles, zosis, tītarus. “Olas mēs nepārdodam. Tās aiziet inkubācijā. Paši inkubējam un lielos apjomos,” stāsta Rozita. Savukārt Oskars piebilst, ka gadā tiek inkubēts ap 8000 olām. “Mēs ļoti daudz arī brāķējam. Netirgoju nekad neko, kas man liekas aizdomīgs,” uzsver Oskars.
Pamatā klienti ir no Latvijas, bet brauc arī no Igaunijas, arī kāds leitis ierodas. Vispieprasītākie ir šķirņu jaukteņi, jo visu nosaka cena. “Kvalitāte tāpat būs laba. Katrs jau izvēlas, kam viņam to putnu vajag – gaļai vai olām. Šķirnes putni vairāk būs kā saimniecības rota, olas dēs mazāk un arī roka necelsies nokaut,” saka Rozita.
Oskars turpina, ka viņi šobrīd ļoti plaši nereklamējas, jo pagaidām netiek ar vietējo tirgu galā – pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. “Cilvēki zvana un prasa cāļus. Es pieļauju, ka Gulbenes novadā 80 procenti ir mani putni. Mums rit ceturtais gads, kopš pievērsāmies putnkopībai, un klienti pie mums atgriežas vieni un tie paši. Mēs arī audzējam tādas šķirnes, kas nav citiem, retākas šķirnes. Ja kādam vajag, izaudzējam arī līdz jaunputnam. Un mums svarīga ir kvalitāte,” uzsver Oskars un Rozita.
Rozita atceras kādu sirsnīgu atgadījumu. “Atbrauca sieviete un nopirka cālīšus. Viņai izauga vistas, un naudiņu, ko viņa nopelnīja ar olu pārdošanu, krāja burciņā. Un tad viņa atkal atbrauca pie mums ar to burciņā sakrāto naudiņu un par to atkal nopirka sev cālīšus.”
Jo lielāks un smukāks putns, jo lielākas problēmas
Oskars un Rozita labprāt “Dzirkstelei” izrāda savu iespaidīgo putnu saimi. Viņi pieļauj, ka nākotnē varētu būt kā putnu apskates saimniecība. Arī tagad viņi ir piekrituši pieteiktām bērnu ekskursijām parādīt bērniem putnu daudzveidību, par to jaunā paaudze ir bijusi sajūsmā, un bija bērni, kas arī atzina, ka tādus putnus redz pirmo reizi.
Oskars visu laiku ne tikai papildina savas zināšanas putnkopībā, bet arī dodas uz putnu izstādēm gan ar saviem putniem, gan ar nolūku iegādāties kādu konkrētu šķirni, ko vēlas.
“Lai audzētu putnus, ir jāizglītojas. Ja audzē 5 vai 20 putnus, tad, jā, var audzēt, problēmu nebūs. Problēmas sāksies, kad būs ap 100 putnu liels pulks. Lielākās problēmas ir slimības, un pie slimībām 90 procentos būs vainīgs pats cilvēks, kas to būs pieļāvis, piemēram, kūtij ir jābūt sausai, nedrīkst būt caurvējš, putniem ir jābūt labi barotiem, jādod vitamīni, mikroelementi. Putns nevar izaugt, ja to baro tikai ar graudiem – tas ir mīts. Var izaudzēt 20 vistas ar graudiem, bet tad olas dos neregulāri. Ja grib olas, ir nepieciešama arī diēta. Savukārt pirms inkubācijas jāzina, kā atšķirt vistas, kā zināt, kuri būs labi vaislas vecāki. Iesācēji nevar ņemt kopā dažādas šķirnes. Ir jāsaprot, ka katrai šķirnei ir savas audzēšanas īpatnības. Jo lielāks un smukāks putns, jo ar to ir lielākas problēmas. Jāsaprot arī, ar ko putni slimo, kā novērst slimību, jo ļoti ātri var arī atvadīties no ganāmpulka. Ir Tautas putnkopju biedrība, kas pulcina putnkopjus, lai apmainītos ar zināšanām un jaunāko informāciju, māca pamatus. Ja grib sākt nodarboties ar putnkopību, tad ir vērts iestāties šajā biedrībā. Ja sāk audzēt dažādas šķirnes, tad ir cita biedrība. Es pārstāvu Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrību. Mēs mēģinām atjaunot šķirnes līnijas,” stāsta Oskars.
Pamatdarbs – lasīt olas
Veco govju kūti Oskars un Rozita pielāgojuši putnu turēšanai. Katru vakaru tie tiek sadzīti iekšā kūtī. “Mums ir bunkuru barotavas, automātiskā dzirdīšana. Mēs esam startējuši projektā “Putnkopības modernizācija”,” stāsta Oskars un turpina, ka jaunie putni netiek laisti ārā. Tiem jāuzņem svars, jāapaug ar taukiem. “Putnam ir jādabū imunitāte. Ir, kas pārvadā putnus maisos un tad brīnās, ka aiziet bojā, jo putns ir pārkarsis. Putns ir jutīgs pret krasām temperatūras maiņām,” uzsver Oskars.
Oskars un Rozita ved “Dzirksteli” uz putnu kūti, kur laikraksts pārliecinās – patiešām valda liela putnu dažādība. Skaistas ir Ķīnas zīda vistas. Pūkainās spalvas patiešām atgādina zīdu. Ķīnas medicīnā tiek uzskatīts, ka zīda vistas gaļai, kura ir melna, piemīt dziedinošas īpašības. “Ķīnā tās ir populāras un pasniedz restorānos,” stāsta Oskars.
Turpat ir arī cekulainās Pavlovas vistas, kā arī zilo olu dējējas – lavandas ameraukāni. Iespaidīgi ir arī melnie skaistuļi “Ayam cemani” šķirnes putni. “Melna sekste, melnas asinis, zaļi kauli, bet olas melnas nedēj – tas ir mīts,” smaida Oskars.
Ārā pie kūts var aplūkot dažādu šķirņu pīles. Kajuga pīles ar savu skaistumu noteikti izrotā iespaidīgo putnu pulku. Ir arī slavenās mandarīnpīles. “Tautā domā, ka tās ir košas visu gadu, bet tā nav. Košas tās ir tikai apmēram divus mēnešus gadā, kad tām ir pārošanās periods,” paskaidro Oskars. Turpat skraida arī zvanu pīlītes jeb pundurpīles. Ir arī brūnās Kempbelas pīles, Ruānas pīles un citas.
“Ja gadījumā parādās kāds vanags vai lapsa, tad mums ir pērļvistiņas, kuras ir kā dzīvā signalizācija. Tiklīdz parādās kāds svešs dzīvnieks, tās bļauj, un mēs uzreiz ejam skatīties,” stāsta Rozita.
Ar iespaidīgo putnu ganāmpulku Rozita ar Oskaru tiek galā paši. Viņu pamatdarbs ir lasīt olas.
“Jo putns dārgāks un labāka šķirne, jo mazāk olu tas dēj. Tās nebūs 300 olas gadā. Ja izdēj 100 olas pa gadu, tad tas ir ļoti labi, tāpēc tās jāpaspēj savākt. Lai olas nesajuktu, atzīmēju tās ar marķieri, lai zinu, no kuras ģimenes ir ņemts,” stāsta Oskars.
Jaunās ģimenes plānos ir turpināt izvērst putnkopību vēl lielākos apjomos. “Zemes ir daudz, un izvērsties varam ļoti plaši, bet gribam izvērsties pareizi, jo iepirkt lielu daudzumu putnu, kurš nenes peļņu, arī nav jēgas. Mums vairāk tas ir peļņas avots,” saka Oskars.
SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
