Arita, Laura, Vita un Sandris pavāra zinības papildina Itālijā.
Lauras stāsts: “Ar Erasmus+ Project starpniecību esam nokluvušas Sicīlijas pilsētiņā Barcellone Pozzo di Gotto, prakses vietā – Marius il Ristorante. Šeit pavadām lieliskas 6 prakses nedēļas. Kolektīvs ir neliels, ļoti draudzīgs, jautrs un sirsnīgs. Esam kā viena liela ģimene. Uz darbu ejam ar smaidu, jo zinām, ka diena būs izdevusies. Mācāmies gatavot jaunus ēdienus un paralēli arī itāļu valodu. Šeit populāri ēdieni ir pica un makaroni ar pastu, savukārt mūsu darba vietā ļoti iecienīts ēdiens ir La carbonara. Ļoti viegli un ātri pagatavojams un garšīgs. Brīvajā laikā, kopā ar savu grupu, ejam uz jūru. Mums tā ir pirmdienas tradīcija. Protams patīk doties nakts pastaigās pa pilsētu. Ļoti skaista pilsēta ir Milazzo, kur katru nedēļas nogali ir deju vakari.Tur ir daudz cilvēku, it īpaši jauniešu, ar kuriem var iepazīties un runāties. Esam ieguvušas šeit arī draugus. Pārsvarā tie ir zēni, jo viņi nav tik kautrīgi kā meitenes. Mums te ir tik ļoti iepaticies, ka nevēlamies braukt mājās. Bet nekas, mums vēl priekšā divas nedēļas, tāpēc izbaudīsim tās no sirds”.
Samanta un Arita viesmīļu praksē Slovākijā, Štrba, Viesnīcā hotel rysy
“Ierodoties praksē, jutāmies nedroši, bet ļoti ātri pielāgojāmies jaunajai videi. Mūsu galvenie pienākumi ir viesu apkalpošana restorānā. Strādājam no 7.30 līdz 12.00 un atkal no 18.00 līdz 21.00 vai ilgāk. Esam ļoti apmierinātas ar iespēju šeit praktizēties, jo šī ir ļoti laba prakses vieta. Dienā apkalpojam ap 100 – 130 viesu. Iepriecina tas, ka cilvēki šeit ir ļoti laipni. Esam iemācījušās uzrunāt klientus slovāku valodā, bet ikdienā sazināmies angliski un krieviski. Tā kā kolēģi ir ļoti laipni un draudzīgi, savstarpēji pilnveidojam valodu zināšanas, vietējie viesmīļi mācās vārdus un frāzes latviešu valodā. Kad šeit bija grupas no Latvijas, viņi bija pārsteigti, ka apkalpo latviešu valodā runājošas viesmīles. Brīvā laika nav daudz, bet to cenšamies izmantot, iepazīstot skaisto Slovākijas dabu. Kalnus gan esam skatījušas tikai no attāluma, bet esam bijušās Košicē, kas ir otra lielākā pilsēta. Tā patiešām ir liela un skaista. Īpaši patika nesen izremontētā baznīcu un krāsainā muzikālā strūklaka. Ceļot ir viegli, jo slovāku cilvēki, kaut arī nesapratīs angļu valdu, centīsies palīdzēt un pastāstīt, kurp doties un kā ko atrast. Nekad nepaies garām, kad mēs kaut ko vēlēsimies viņiem pajautāt. Tas iedvesmo. Esam priecīgas par iespēju šeit būt, par jaunapgūtajām prasmēm, par iegūto pārliecību, ka protam un varam ne tikai Latvijā, bet arī citā zemē, neierastos apstākļos.”
