Gulbenes
novada domē apmēram 30 uzņēmēji tikās ar Latvijas Rūpniecības un
tirdzniecības kameras (LRTK) valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu. Sarunas
laikā izvērtās dzīva diskusija par vidēja termiņa nodokļu politikas
stratēģijas projektu.
Šobrīd
pašvaldības saņem 80 procentus no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN),
bet neko no uzņēmumu ienākumu nodokļa (UIN). LRTK uzskata, ka vajadzētu
pašvaldību IIN nodokļa daļu sadalīt uz pusēm pēc darba un dzīves vietas.
Savukārt daļa no UIN arī nonāktu pašvaldībās, kuru teritorijā atrodas
uzņēmums. Ja šis nosacījums attiektos, piemēram, uz lielo tirdzniecības
ķēžu veikaliem, tad daļa no “Maximas” nodokļa varētu ienākt Gulbenes
novada domes budžetā.
“Novados, kur nav uzņēmējdarbības vai arī tā
ir neliela, nevar cerēt uz lieliem ieņēmumiem no uzņēmumu ienākuma
nodokļa pārdales. Tām atliek paļauties uz finansējumu no Pašvaldību
izlīdzināšanas fonda,” par šādu grozījumu labvēlīgu ietekmi šaubījās
Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Andris Apinītis. Tomēr J.Endziņš
uzskata, ka šāda nodokļu sadale motivētu pašvaldības censties “atvilkt”
uzņēmējus, lai tie strādātu tās teritorijā.
“Protams, tas nevar notikt
vienā dienā. Būtu vajadzīgs iezīmēt pietiekami garu pārejas periodu, lai
pašvaldības varētu mērķtiecīgi uz to orientēties. Tā būtu iespēja
noturēt iedzīvotājus, kuriem būs darbs uzņēmumā,” uzsver J.Endziņš.
Tiesa, nodokļu pārdale prasītu arī izmaiņas Pašvaldību izlīdzināšanas
fonda noteikumos, lai nebūtu pašvaldības, kuras tikai paļaujas uz fonda
finansējumu un pašas necenšas palielināt ienākumus budžetā. “Tā varētu
būt izdzīvošanas stratēģija mazam novadam,” atzina J.Endziņš.
Litenes
pagasta zemnieku saimniecības “Sopuļi” īpašnieks Gunārs Ciglis uzskata,
ka IIN vajadzētu dalīt trīs daļās. Viena trešdaļa cilvēka mūža, kamēr
tas aug un iegūst izglītību, paiet, piemēram, Litenes pagastā. Pēc tam
daudzi aizbrauc un atrod darbu Rīgā, Gulbenē vai citur.
“Tas nozīmē, ka
esam atdevuši savus cilvēkus, kuriem ir izglītība un darbaspējas, kādai
citai pašvaldībai, kur tie maksā nodokļus. Bet viena bērna audzināšana
un skološana izmaksā 60 000 eiro, turklāt no valsts un pašvaldības
līdzekļiem tiek maksātas algas bērnudārzu audzinātājiem un skolotājiem,
kā arī segti izdevumi šo iestāžu uzturēšanai,” skaidroja G.Ciglis.
Ir
pašvaldības, kuras ir darbaspēka donori, jo nav bijušas pievilcīgas
uzņēmējiem un investīcijām, bet tās, savukārt, tiek bagātajām
pašvaldībām. J.Endziņš iebilda, ka būtu ļoti grūti procentuāli noteikt,
cik liela nodokļa daļa pienākas katrai pašvaldībai. Tiesa, šāda nostādne
būtu arguments bagātajām pašvaldībām, kuras apgalvo – tās uztur
nabadzīgākās pašvaldības. “Manuprāt, pašvaldībai ir jābūt motivācijai ne
tikai cilvēku izaudzināt, bet arī noturēt,” atzina J.Endziņš.
Uzņēmumu
ienākumu nodokļa likme ir nozīmīgs instruments cīņā par investīciju
piesaisti, tāpēc Latvijā būtu jāievieš šā nodokļa nulles režīms
reinvestētajai peļņai vismaz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Tas dotu
iespēju vairāk ieguldīt pētniecībā un stimulētu investīciju piesaisti,
turklāt mudinātu neslēpt peļņu. Tas nozīmē, ka uzlabotos uzņēmumu
bilances, kas, savukārt, veicinātu kreditēšanas pieaugumu.
“Pētījumi
liecina, ka 0 procenta likmei reinvestētajai peļņai pirmajā darbības
gadā ir neitrāla ietekme, bet pēc tam ar katru gadu ir būtisks ieņēmumu
pieaugums,” norādīja J.Endziņš. Viņš pieļauj, ka varētu izlīdzināt IIN
un UIN likmes, taču par to būtu vajadzīgas diskusijas.
“Mums ir
augstākās nodokļu likmes, bet viena no zemākajām nodokļu iekasējamībām.
Tas norāda, ka trūkst balansa,” vērtēja J.Endziņš.
Solidaritātes nodokļa
ieviešana šķiet ļoti pareiza, bet rezultāts ir līdzīgs, kādu īstenoja
franču aktieris Žerārs Depardjē. Kad Francijā ievērojami palielināja
IIN, viņš atteicās to darīt un izbrauca uz Krieviju.
“Arī Latvijā
vajadzētu saprast, ka ir jārada uzņēmējiem labvēlīgi nosacījumi, nevis
viņus jābaida prom,” norādīja J.Endziņš. Lielāko smagumu iznes uzņēmumi,
kuri strādā iekšējā tirgū, kas ir mazs. Cilvēku paliek mazāk, turklāt
ienākumu līmenis ir zems. Pasaules Banka rekomendē ieviest progresīvo
nodokli.
J.Endziņš uzskata, ka vajadzētu izmantot neapliekamo minimumu –
jo mazāka alga, jo lielāka tās daļa ir neapliekamais minimums. Savukārt
lielai algai tāds varētu arī nebūt.
“Mēs varam gadiem strīdēties par
nodokļu stratēģiju, labākajām nodokļu likmēm un to iekasēšanu, bet
lēmumu nepieņemt,” secināja J.Endziņš.
