Pirms aptuveni gada “Dzirkstele” publiskoja, ka nepilngadīga topošā
māmiņa lūdza palīdzību sociālajos tīklos. Meitene tobrīd atradās Rankā,
kur mācījās. Palīdzības saucienu viņa ievietoja “Facebook.com”. Meitene
tobrīd jutās viena. Viņas lūgums toreiz izraisīja ievērojamu atsaucību.
Cilvēki ne tikai piedāvāja palīdzību, sociālajos tīklos izvērsās arī
diskusija, kurā iesaistījās arī pati nepilngadīgā māmiņa, pastāstot par
sevi vairāk. “Dzirkstelei” toreiz jauniete sacīja, ka nav vērsusies
pašvaldības sociālajā dienestā, jo baidās, ka tur nesaņems palīdzību.
Bieži
vien šādos un līdzīgos gadījumos, jaunās māmiņas lielākie palīgi un
atbalsts ir draugi, tuvinieki, citreiz pat sveši cilvēki, kuri atsaucas
uz palīdzības saucienu. Šādus palīdzības saucienus arvien vairāk var
manīt tieši sociālajos tīklos. Nepilngadīgās un vientuļās māmiņas
pašvaldībai nav izdalītas kā mērķgrupa, kurai sniegt kaut kādu īpašu
atbalstu.
Var sniegt individuālas konsultācijas
Gulbenes
novada sociālā dienesta sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Anita
Beļajeva atgādina – ja bērns dzimis māmiņai (ģimenei), kuras deklarētā
dzīvesvieta pirms bērna piedzimšanas ir Gulbenes novadā vismaz gadu, tad
ģimene var pretendēt uz pabalstu sakarā ar bērna piedzimšanu, kas ir
150 eiro.
A.Beļajeva arī skaidro, ka, izvērtējot ģimenes materiālo
situāciju, tā ir tiesīga pretendēt uz trūcīgas ģimenes statusu, ja
ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir līdz 128,06 eiro mēnesī, vai
maznodrošinātas ģimenes statusu, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir
līdz 40 procentiem no valstī noteiktās minimālās algas (2017.gadā – 152
eiro), pie nosacījuma, ja nav vairāk par vienu nekustamo īpašumu un
vienu transporta līdzekli, kurš ģimenes īpašumā nav mazāk par diviem
gadiem.
“Novērtējot ģimenes sociālo situāciju, sociālais darbinieks
nepieciešamības gadījumā sniedz individuālas konsultācijas par bērnu
aprūpi atbilstošā vecumposmā, piesaista sabiedrības veselības
speciālisti, kura iemāca, kā kopt zīdaini, kā saglabāt māmiņas veselības
pēc bērna piedzimšanas, kā arī pieejamas psihologa konsultācijas. Ar
sociālā darbinieka atzinumu (nosūtījumu) ir iespēja iesaistīties
apmācībās “Bērna emocionālā audzināšana”, kā arī saņemt sociālā
rehabilitētāja konsultācijas,” stāsta A.Beļajeva.
Latvijas Sarkanā
Krusta Gulbenes komitejas pārstāve Biruta Kozlovska “Dzirkstelei”
stāsta, ka viņi pārsvarā palīdz mazturīgajiem un trūcīgajiem, bet, ja
vientuļa vai nepilngadīga māmiņa nāktu un lūgtu pēc palīdzības,
izstāstītu savu situāciju, iespēju robežās tā tiktu sniegta.
“Varam
izlīdzēt ar gultas veļu, aizkariem, segām, spilveniem. Mēbeļu mums gan
nav. Ja kāds lūdz, vienmēr esam iedevuši, nekad neesam atteikuši.
Māmiņas ar maziem bērniem maz ir lūgušas palīdzību. Mūs pārsvarā uzrunā
sociālie darbinieki, un tie arī tad aizved uz pagastiem nepieciešamo,”
stāsta B.Kozlovska.
Ikvienai māmiņai, ne tikai nepilngadīgajām vai
vientuļajām, ir iespējams apmeklēt topošo vecāku skolu, kas notiek
Gulbenes novada sociālajā dienestā. To vada Ilze Biseniece. Viņa stāsta,
ka kopumā atsaucība ir liela. Pēdējā gada laikā uz lekcijām nāk arī
topošie tēvi. Ir, protams, reizes, kad atnāk 5 vecāki, bet citreiz – 20.
Nāk gan mammas, kuras gaida trešo bērniņu, gan aktīvi nāk arī jaunās
māmiņas, kurām ir pirmā grūtniecība.
Liela atbildība un nav atpūtas mirkļu
Ģimenes
psihoterapeite Iveta Gargurne stāsta, ka, piemēram, nepilngadīgām
mammām atnākt uz privātpraksi, ja tāda nepieciešamība būtu, ir
neiespējami, viņām “nebūs tādu finanšu”, viņas tiek, piemēram, iekļautas
programmā vardarbībā cietušām sievietēm vai vēl kaut kā citādi, un tad
var saņemt bezmaksas konsultāciju. “Bet tie ir atsevišķi gadījumi,”
norāda I.Gargurne.
Viņa stāsta, ka Cēsu pusē ir centrs, kura mērķis
ir stiprināt, piemēram, jaunās nepilngadīgās māmiņas. Tur par viņām
rūpējas speciālisti. Sākotnēji tas vairāk ir sociālais darbs, bet pēc
tam, kad sakārtojas jaunās mammas ikdiena, kad viņa var tikt galā ar
sadzīviskām lietām, var domāt par to, kā viņu varētu garīgi stiprināt.
“Šajā centrā māmiņa var uzturēties pusgadu. Tur ir bijušas meitenes arī
no Gulbenes puses. Centra darbinieki prot darboties ar jaunajām māmiņām.
Un viņas ir labas mammas, un par to nevajadzētu šaubīties. Un nevajag
izvirzīt – ja viņas ir nepilngadīgas, tad nav labas mammas. Viņas ir
labas mammas, bet viņām jāpalīdz saprast, ka ar viņām viss ir kārtībā,”
uzsver I.Gargurne.
Viņasprāt, vientuļo māmiņu problēmas ne ar ko tā
īpaši neatšķiras no tām problēmām, kādas ir pilnā ģimenē.
“Vientuļā
mamma – tas ir tāds nosacīts jēdziens. Varbūt viņai līdzās ir labas
vecmammas un vectēvi, varbūt ir bērna krusttēvs un krustmāte. Bet tas,
kas mammai, kura viena pati audzina bērnu, noteikti varētu būt – viņai
ir jāuzņemas ļoti daudz atbildības un nav atpūtas mirkļu. Viņai nav ar
ko šo atbildību pārdalīt. Tā otra cilvēka, kas varētu arī uzņemties daļu
atbildības, vienkārši nav kaut kādu iemeslu dēļ. Tiesa, arī pilnās
ģimenēs kādreiz visa atbildība ir tikai vienam no vecākiem. Arī tā
notiek,” saka I.Gargurne.
Atklāj skaudro pagātni
Ar savu pieredzi, kā ir būt vientuļajai mammai, dalās kāda sieviete, kura vēlas būt anonīma.
“Lai
arī juridiski nekad neesmu bijusi vientuļā māte, jo bērna tēvs bija
klāt gan dzimšanas brīdī, gan ir ierakstīts arī bērna dzimšanas
apliecībā, tomēr uzskatu, ka tāda kļuvu brīdī, kad bērna tēvs traģiski
gāja bojā. Bērns toreiz bija ļoti mazs. Es biju nesen sasniegusi
pilngadību. Varbūt kāds uz to raugās nosodoši, bet apzināti vēlējos
mazuli jau 16 gados. Neticami? Bet tā bija. Es tik ļoti gribēju bērniņu!
15 gados iepazinos ar bērna tēvu. Tā bija jaunības mīlestība. Stipra.
Mazulis nepieteicās līdz manu 18 gadu vecumam. Pārdzīvoju to. Bet vēl
tagad atceros dienu, kad uzzināju, ka gaidu bērniņu. Biju tik laimīga!
Bērns, kurš tagad jau ir pusaudža vecumā, tēvu neatceras. Tajā brīdī,
kad mans vīrs (bijām precējušies) gāja bojā, paliku viena ar zīdaini uz
rokām. Bija šoks, apjukums, neziņa: kā būt, ko darīt, kur vērsties, kā
dzīvot?” nu jau vairākus gadus vecus pagātnes notikums atceras sieviete.
Viņas lielākie palīgi un atbalstītāji tobrīd bija tuvākie radi un
draugi. Citur pēc palīdzības viņa nevērsās. Pēc bērēm tikai nokārtoja
apgādnieka zaudējuma pensiju.
“Biju ilgi bez darba. Stājos
“bezdarbniekos”, esmu strādājusi “simtlatniekos”. Un neredzu tur neko
nosodošu, lai arī reizēm par “simtlatniekiem” daļa sabiedrības izsakās
noniecinoši. Izmantoju “bezdarbniekos” iespēju arī mācīties kursos, jo
par tiem maksāja un man vajadzēja naudu. Naudas ziņā kaut kā izdzīvojām.
Bijām paēduši, bet ģērbāmies gan lietotajās drēbēs. Tās man kāda
radiniece sagādāja – nezinu gan, vai no sociālā dienesta vai no Sarkanā
Krusta. Bet radās cita problēma – gan man, gan bērnam. Laikam
psiholoģiski nemācēju tikt pāri pārdzīvojumiem, kaut kas sāka iet ne tā,
kā tam vajadzētu būt, un tas atspoguļojās bērna uzvedībā. Varbūt tas
bija uzmanības trūkums. Viņš mani ar savu uzvedību vienkārši regulāri
izveda ārā no rāmjiem. Nezināju, kā runāt ar bērnu, kā audzināt. Sapratu
tikai, ka viņam trūkst tēva. Tad arī meklēju palīdzību pie psihologa un
psihoterapeita. Psihoterapeits palīdzēja man sakārtot manu iekšējo
pasauli. Lai arī ir pagājuši vairāki gadi, vēl joprojām palaikam
piesakos vizītē, jo pēc psihoterapeita apmeklējuma jūtos drošāk un
iekšēji labāk,” skaudro dzīves pieredzi atklāj sieviete.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
