Ikvienu no mums kādreiz dzīvē var skart pārmaiņas. Cik esam tām
gatavi? Kā jūtamies, kā rīkojamies, kad esam nokļuvuši kādas izvēles
priekšā, kuru paši ar savu iniciatīvu varbūt neesam nemaz radījuši? Cik
esam gatavi sadzīvot un pieņemt pārmaiņas?
Zinām, ka skolēnu skaits
ar katru gadu valstī un arī mūsu novadā samazinās. Tiek reorganizētas
skolas, un pārmaiņas arvien biežāk skar ģimenes ar skolas vecuma
bērniem. Par to, kā ir sadzīvot ar pārmaiņām, publiski lielākā daļa
nevēlas runāt.
“Dzirkstelei” par to, kā aizritējis pirmais mācību
gada semestris, kopš reorganizēta lauku skola, piekrita pastāstīt kāda
skolēna mamma, bet anonīmi. Viņa stāsta par grūtībām, ar kādām
jārēķinās, dzīvojot laukos. Savukārt kāda cita ģimene izbauda dzīvi
laukos pilnībā, un tas nekas, ka līdz skolai bērnam jāmēro krietns
gabals. Viņi ar sajūsmu ziemā izbauda brišanu pa sniega kupenām, skarbo
vēju, pavasarī un rudenī – dubļainos ceļus, uzsverot, ka tās ir
“skaistas grūtības”, kuras norūda.
Sākums bija grūts
“Mans
bērns mācījās vienā no lauku skolām, kura tika reorganizēta. Man tas
bija liels šoks, ka bērnam pēdējā gadā, jo viņš tagad mācās 9.klasē,
bija jāmaina skola. Sākums citā skolā viņam bija diezgan grūts.
Problēmas radīja tieši mācības, kamēr jau saprata, kādas ir tās citas
skolas skolotāju prasības. Tagad, kad to ir sapratis, jau sāk veikties
labāk mācībās un arī ar sadzīvi. Lauku skolās pluss ir tas, ka ļoti
daudz skolotāji var ar bērnu strādāt individuāli, jo klasēs nav tik
daudz skolēnu. Bet, ja klasē ir vairāk nekā 20 bērni, tad individuālā
pieeja ir stipri niecīgāka. Un tiem skolēniem, kuri nevar pavilkt citiem
līdzi, iet ļoti grūti. Esmu dzirdējusi, ka ir tādi skolēni, kas
joprojām nav pielāgojušies jaunajai skolai, un viņiem sekmes ir
sliktākas. Savukārt problēmu ar iedzīvošanos skolas un klases kolektīvā
gan manam bērnam nebija. Sadzīvošana un komunikācija ar citiem skolēniem
viņam bija veiksmīga jau no pašas pirmās dienas. Viņu pieņēma gan
skolasbiedri, gan skolasbiedrenes. Viņam patīk meitenes, un viņš patīk
meitenēm,” atklāj skolnieka mamma, vēlreiz uzsverot, ka sākums bijis
patiešām grūts, aizritējuši vairāki mēneši, kamēr viss atkal nostājies
savās vietās.
“Ja viņš, piemēram, būtu devies pēc 6.klases mācīties uz
citu skolu, tad tas būtu citādāk, bet mums sanāca uz vienu gadu – kamēr
iesildījās, kamēr ieskrējās, mācību gads jau ir pusē. Noteikti ir
jārēķinās ar to, ka būs adaptācijas periods, ja dodas mācīties uz citu
skolu,” saka māte.
No tumsas līdz tumsai
Viņa novērojusi, ka
jaunākajiem skolas bērniem garie pārbraucieni uz skolu ir grūti. Rīti un
vakari tagad ir tumši, un vakaros tikai ar tumsu viņi ir mājās.
“Man
jau lielais mājās atbrauc pārguris, tad mazie vēl jo vairāk ir
piekusuši,” stāsta sieviete, kuras bērnam jau no rīta pulksten 7.30 ir
jāiziet no mājas, lai paspētu uz autobusu, kas tālāk viņu nogādā līdz
skolai. Savukārt mājās viņš ir pulksten 16.30.
“No tumsas līdz tumsai.
Kad atbrauc mājās, vēl taču jārēķinās ar to, ka jāpilda mājasdarbi, un
vakarā gribas arī atpūsties, kā arī aiziet uz sporta halli pasportot,
bet visam pietrūkst laika. Kad mācījās sava pagasta vietējā skolā, tad
viņam bija vairāk brīva laika, jo mājās no skolas bija divas stundas
agrāk. Gāja slidot vai hokeju spēlēt,” stāsta sieviete.
Viņa
priecājas par to, ka pedagogi esot ļoti atsaucīgi, uzmanot un rūpējoties
par saviem skolas bērniem. “Ja kāds bērns, piemēram, neierodas skolā,
uzreiz skolotāji zvana vecākiem. Ja bērns aizbrauc mājās arī ar
satiksmes autobusu, arī uzreiz zvana un informē. Ja bērns, piemēram,
nedodas uz skolu kaut kādu apstākļu dēļ, obligāti ir jāzvana uz skolu un
jāinformē. Ja ne, tad paši skolotāji zvana, ka skolēns nav ieradies, un
jautā, kur viņš ir. Par to ļoti tiek piedomāts,” saka mamma.
Viņa
arī atklāj, ka pēc 9.klases absolvēšanas dēls vēlas turpināt mācības
nevis vidusskolas posmā, bet gan izvēlēsies iegūt arodizglītību. “Ja
zina, ko vēlas tālāk mācīties un ar kādu arodu saistīt savu dzīvi, tad
lai to dara. Es to atbalstu,” saka sieviete.
Grūtības norūda
“Dzirkstele”
jau rakstīja, ka Linda Hamfrīsa pirms vairākiem gadiem, ciemojoties
Druvienā, iemīlēja šo apkārtni. Viņas mājas atrodas pagasta nomalē. Jau
toreiz jaunā sieviete laikrakstam atzina, ka dzīvesvieta, izvēle bijusi
pareiza. Viņas ģimene dzīvo aptuveni 12 kilometrus no Druvienas.
L.Hamfrīsa stāsta, ka viņas astoņus gadus vecā meita uz skolu dodas
pulksten pusastoņos no rīta pa bieži vien neizbraucamo celiņu apmēram
500 metrus līdz tuvākajiem kaimiņiem, līdz kurienei var iebraukt skolas
autobuss.
“Grūtības ir, bet bieži vien skaistas, īpaši kad sasnidzis,
līst, dubļi ir līdz puszābakiem mazajai vai pūš ass vējš. Bieži vien
pavadot, noskatos pakaļ mazajai un apbrīnoju manu mazo varoni, un bieži
viņa pasaka: cik skaistas debesis, kāds mēness, kāda sarma! Tumsā
apzinīgi sameklē lukturīti. Domāju, ka grūtības bagātina un norūda.
Dzīvot laukos un dabā ir svētīgi,” uzsver L.Hamfrīsa.
Savukārt
interesējoties, vai viņa domā arī par to brīdi, kad pienāks laiks meitai
mainīt skolu, L.Hamfrīsa atbild: “Kad pienāks pārmaiņu laiks, tad arī
domāsim – kur un kā tālāk. Līdz tam laikam smelsim Druvienas dāsnās
dzīvesziņas ar lielu pateicību,” saka L.Hamfrīsa.
Runājot par skolu
reorganizāciju, viņa domā, ka būtu rūpīgāk jāizvērtē katras konkrētās
lauku skolas potenciāls.
“Ja samazina tik unikālu un augstas kvalitātes
apmācības (visās jomās) skolu tikai bērnu skaita dēļ, tas ir skumji.
Īpašais, kas piemīt lauku skolām, ir individuāla pieeja programmām un
ikvienam bērnam. Apvienojot teoriju ar praktisko pieredzi, piemēram,
apciemojot vietējos amatu meistarus, karošu meistaru, siera, maizes
gatavotājus, klūgu pinēju un citus, ejot pārgājienos izzināt dabu, kopā
radot skaistas lietas meistarklasēs, svinot saulgriežus ar visiem
rituāliem. Tas viss ir Druvienā. Pat baseins, sporta zāle, instrumentālā
studija, lieliski skolotāji kā viena liela ģimene! Es ticu, ka mazās
skolas bērnus vairāk saliedē savā starpā. Un rada sirsnīgākus,
devīgākus, izpalīdzīgākus un radošākus nākotnes cilvēkus,” viņa saka.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
