Galgauskā bija cilvēcība un atbildība

Savā dzīvē Galgauskā atceros divas pagasta priekšsēdētājas, tas bija jau kolhoza laikā, Austru Krumbergu-Saulīti un Veru Drīzuli. Nebija mājas, kur viņas nebūtu bijušas, runājušas ar katru cilvēku, neviens viņas nevadāja ar mašīnu. Bet viņām bija cilvēcība un atbildība.

Ko dos cilvēkiem šodien lielie apvienotie pagastu koncerni, kur uz četriem pagastiem būs viens pārvaldnieks? Būs tāpat kā dažos pēdējos gados, kad viens pārvaldnieks bija diviem pagastiem. Viņa darba laiks bija pavadīt pagastā vienu dienu nedēļā un tad tikai trīs stundas – no pulksten 9.00 līdz 12.00, lai pie viņa skrien vietējie iedzīvotāji. Ko šis cilvēks darīja pārējā laikā? Pagasta ļaudis viņš neiepazina! Par cik stundām viņam maksāja algu? Un tomēr jutās pārslogoti!

Līdzīgi notiek arī novada domē, pašvaldībā. Uzjautrinoša un kaitinoša ir parādība vai darba stils, kad pagastā izsludina tikšanos – iedzīvotāji un divi pārstāvji no novada domes. Atbrauc divas sievietes, publikas maz, nav par ko runāt ne atbraucējām, ne vietējiem. Par ko gan velti jautāt, tas ir, muti dzisināt, ja visas sapulces vienīgā atbilde ir, ka novadam naudas nav. Kur ir katra pagasta savi ieņēmumi no nodokļu maksātāju naudas? Pagasts pašlaik ir rīcībnespējīgs. Pa kādām upītēm aiztecēs apvienoto pagastu nauda? Vai netiek izsaimniekota nauda, ceļot lielos monstrus uzņēmējiem, paliek neiznomātas telpas. Šādā nabadzības situācijā par simtiem palielinās pašvaldības speciālistu algas, bet par sēdēšanu kabinetos piešķir prēmijas. Ar cik nevajadzīgiem amatiem ir pieblīvēti kabineti domes namā? Pašvaldībai nav mijiedarbības ar tautu.

— Austra Karole