Kad dzīve sagādā pārsteigumus un piespēlē situāciju, kuru nevari kontrolēt, tad sāc uztraukties, baidīties. Ko darīt? Ko tālāk? Bailes, izmisums un neziņa. Tā bija, kad sapratu – nespēšu aprūpēt savu gulošo radinieku 24/7.
Eņģeļu māja – tā gribētos nosaukt aprūpes namu, kurā nemīt un nekad nav iemiesojušās pārdabiskas būtnes, bet strādā parasti darbinieki ar cilvēcīgu dvēseli, savu darbu mīloši un citus cilvēkus cienoši.
Vēlos pateikt paldies un padalīties ar pieredzi, ko guvu Gulbenes novada sociālās aprūpes centrā “Siltais”. Tie, kuri nokļuvuši manā situācijā, sapratīs. Varbūt tagad kaut kas kardināli mainījies, bet toreiz bija tā. Ar personisko transportu gulošs cilvēks jānogādā aprūpes centrā. Problēmu netrūka. Lai nu kā, turpināšu ar patīkamo. Sapratni un atbalstu guvu Gulbenes sociālajā dienestā pie Evitas Patmalnieces. Palīdzēja arī Stāmerienas sociālā darbiniece Velga Čevere. Viņas, manuprāt, ir savā vietā.
Tas bija janvāra pirmajās dienās, šī gada netipiskajā ziemā. Mikroautobusā uz grīdas virs matrača, atspiedusies pret trīs spilveniem, segās ietīta, gulēja ļengana būtne. Tāda viņa arī tika nogādāta pie aprūpes centra durvīm.
Mūs sagaidīja medmāsa un aprūpētājas. Pirmais iespaids parasti ir paliekošs. Aprūpes centrā svaigs gaiss, tīras telpas, lifts. Personāls līdzjūtīgs, bez pārmetumiem. No mūsu puses bija kļūdas, kuras ļāva labot. Sapratne un cilvēcīgums – tas, ar ko sastapos vispirms.
Nekas nerodas tāpat vien. Ja rūpīgāk pavēro, redzams vadītājas Ineses Lesiņas ieguldītais darbs. Prasīgums, korektums, tajā pašā laikā vienkāršība, sapratne, visu darbu pārzināšana.
Pagāja laiks. Aptuveni pēc trīs mēnešiem manai radiniecei daļēji izdevās atgūt spēkus, sadziedēt lielākās brūces, varēja jau patstāvīgi nosēdēt. Vēl pēc mēneša sadziedēja arī papēžus, līdz ar to, varēja sākt staigāt ar palīglīdzekļu palīdzību. Ja dziedē dvēseli, tad reizēm brūces pašas dzīst labāk.
Liels paldies medicīnas personālam – profesionāls darbs! Vēlos uzteikt rūpīgo, apzinīgo un iejūtīgo medmāsu Agru Avreicevicu – viņas pēdās iet arī jaunā medmāsa Alise.
Saulesstars, ne cilvēks, ir rehabilitētāja Sanita Grīnberga. Aprūpētāju smagais darbs un viņu maigās rokas! Vienmēr esmu apbrīnojusi šajā profesijā strādājošos! Laikam gan tāpēc, ka pati nekad to nevarētu. Nenogurdināmas, iejūtīgas, smaidīgas, pacietīgi pilda savus pienākums – sirsnīgs paldies Birutai, Ingai, Ilzei, abām Lolitām, Ziedītei, sociālajai darbiniecei Agnesei un daudzām citām!
Bieži redzēju, kā pasniedz pusdienas – izskatījās un smaržoja garšīgi.
Nevar nepieminēt arī veļas un grīdu mazgātājas, palīgstrādniekus – viņi savu darbu veic apzinīgi un kārtīgi. Redzēju sakoptu apkārtni – neviena izsmēķa, nekādas papirosu dūmu smakas. Nav jau tā, ka nav smēķētāju. Ir. Tikai šeit ir noteikumi, kurus ievēro.
Ciemos ierodos ne tad, kad personālam izdevīgi. Par sevi varu teikt, ka braucu laikā, kad pati tieku, kad šoseja nebija noslogota. Lai cik nepiemērotā brīdī arī es ierastos, nejūtu no personāla kādu nepatiku. Jūtos saprasta, vienmēr atradām risinājumu.
Nav tā, ka šeit nav problēmu. Ir. Personāls tās pašaizliedzīgi risina. Izturēsimies ar sapratni! Palīdzēsim, nekaitēsim un uzticēsimies viņiem!
