Dzirkstele.lv
Latvija Valsts prezidents Kārlis Ulmanis (1877-1942) apmeklēja Gulbenes atbrīvošanas 19.gadadienas atceres svinību pasākumu 1938.gada 28.maijā. Gulbenes stacijā noritēja prezidenta svinīgā sagaidīšana. Prezidents sasveicinās ar aizsardzēm – ir šāda vēsturiska fotogrāfija no tās dienas notikuma Gulbenē (“www.zudusilatvija.lv”). Vai ir vēl šodien kāds tās dienas notikumu aculiecinieks Gulbenē? Izrādās – ir. Tā ir 22.janvārī savu 95. dzimšanas dienu nosvinējusī pensionētā kādreizējās Gulbenes astoņgadīgās skolas (atradās Vecgulbenes Sarkanajā pilī) skolotāja Inta Rubene.
Viņa tajā dienā, kad Gulbenē ieradās K.Ulmanis, bija 11 gadus veca skolniece un pati bijusi sagaidītāju pulkā dzelzceļa stacijā. Māsīca Elza bijusi mazliet vecāka meitene, viņa dziedājusi sagaidītāju korī. I.Rubene “Dzirkstelei” stāsta – bērni uzskatījuši, ka K.Ulmanis Gulbenē ieradies uz jaunās pamatskolas atklāšanu. Šodien šī ēka joprojām tiek izmantota un ir tagadējās Gulbenes novada vidusskolas viens no mācību korpusiem Līkajā ielā 21.
Par K.Ulmaņa ierašanos Gulbenē ir rakstījis arī tālaika laikraksts “Gulbenes Balss”. Taču ir arī kas tāds šajā notikumā, par ko laikraksts nerakstīja.
Stāsta I.Rubene: “Nostādīts bija koris, lai tad, kad izkāps K.Ulmanis, dziedātu dziesmu “Sveiks, tautas vadoni!”. Dziedātāji kopā ar skolotāju Eizānu gaidīja K.Ulmani izkāpjam no vilciena pirmajiem vagoniem. Bet K.Ulmanis neizkāpj! Viņš izkāpj no paša pēdējā vagona. Un dziedāšana jau beigusies… Mana māsīca man stāstīja – dzirdējusi, kā skolas pārzinis Rencēns ir bāris Eizānu, ka nav zinājis, no kura vagona K.Ulmanis izkāpj! Bet kā lai zina?”
I.Rubenes pašas iespaids par K.Ulmani ir palicis kā par cilvēkiem ļoti pieejamu valsts darbinieku. “Viņā bija vienkāršība,” vērtē stāstītāja. “Gulbenes Balss” 1938.gada 3.jūnijā rakstīja par šo K.Ulmaņa ieašanos Gulbenē. Pieminēts arī, ka viņš devās uz jauno pilsētas pamatskolu. “Te prezidentu sagaidīja skolas pārzinis Rencēns ar skolotājiem un audzēkņiem. Gaidas Gulbenē prezidentam pasniedza ziedus. Pamatskolā prezidents iepazinās ar telpām un, uzkāpis otrā stāvā, jautāja pilsētas galvām: “No kurienes te var vislabāk redzēt Gulbeni?” Tad brīdi prezidents no otrā stāva vēroja Gulbenes kopskatu.”
No bērnības dienām I.Rubene atceras, ka viņas mājās un pie kaimiņiem nekad neviens nav teicis nevienu sliktu vārdu par K.Ulmani. “Viņu nekad neaprunāja! Nekad! Cilvēkiem bija zeme, cilvēki strādāja un bija paēduši. Tagad jau cilvēki vairs nemīl tā strādāt, kā agrāk tas bija. Viņš visaugstākajā cieņā bija tieši Latvijas pirmās brīvvalsts laikā,” saka I.Rubene.
“Dzirkstelē” viņa lasījusi par aizvadītās gadumijas stilizēto eglīti Gulbenes centrā. “Esmu par to runājusi ar daudziem gulbeniešiem. Mans secinājums – tā eglīte nebija tādu izmaksu vērta. Par tādu summu pašvaldība varētu visiem iedzīvotājiem pie mājām salikt egles. Bet vai vajag? Kāds izdomāja to “saldējuma konusu” nopirkt un nolikt pilsētas vidū, pārējie nedomājot piekrita.
Es domātu, ka labāk būtu, ja pašvaldība nosūtītu apsveikumus 1991.gada janvāra barikāžu dalībniekiem, kuri vēl ir starp mums. Labāk būtu tam tērējuši naudu!” saka I.Rubene. Viņa ir iedzimtā gulbeniete. I.Rubenes ģimenes māja stāv uz tēva savulaik no muižas nopirktās zemes. Pati saka – ir piedzīvojusi Latvijas pirmās brīvvalsts laiku, “pirmo krievu laiku”, “vācu laiku”, “otro krievu laiku” un tagad – dzīvošanu neatkarību atguvušajā Latvijā.
– Diāna Odumiņa
