Tirzas Biedrības namā jaunpienācēji bijuši no laika gala. Katrs pastāvīgais pagasta iedzīvotājs agrāk vai vēlāk kļūst par Biedrības nama apmeklētāju, skatītāju vai arī pašdarbnieku kādā no pašdarbības kolektīviem. Arī kaimiņu pagasta iedzīvotāji bieži ir ne tikai skatītāji, bet arī dalībnieki Tirzas kultūras nama pasākumos. Nav robežu mākslinieciskajām un radošajām izpausmēm. Katrs pats ir noteicējs par sava sapņa piepildījumu un dvēseles aicinājumu.
Kopš Tirzā ir Gulbenes novada sociālā dienesta izveidotā grupu māja, pagājuši vairāki gadi, un esmu lieciniece tam, kā veidojās šī jaunā, līdz šim neierastā iestāde. Cik daudz bija iedzīvotāju viedokļu, šaubu un bažu! Kā sadzīvosim ar tiem, kuri mums liekas citādi? Vai viņi būs draudzīgi, vai nebūs agresīvi un vai iekļausies pagasta dzīvē? Un kādi labumi gaidāmi no pārmaiņām visam pagastam? Tas, ka plašais ēkas pārbūves un modernizācijas darbs, kas ticis veikts, ir liels ieguvums pagastam, gan netika apšaubīts. Ēkā bija ģimenes ārsta prakse, veikta labiekārtošana, arī tas bija vērā ņemams fakts, ka jaunajai iestādei būt tieši šeit. Tikai tās šaubas par savu un bērnu drošību kādu laiku periodiski uzpeldēja dažās vietējo iedzīvotāju sarunās. Vai jaunie iemītnieki tiks integrēti sabiedrībā un iekļausies mūsu sadzīvē? Kas un kādi būs darbinieki? Vai vietējie vai no malas? Tik daudz bija jautājumu un neziņas!
Tagad ar pilnu pārliecību varu teikt, ka daudzās bažas bijušas nepamatotas un pat muļķīgas. Nams, kurš nes “Doktorāta” vārdu, ir sakopts no ārpuses, gaišiem logiem. Te bieži kūsā aktivitātes un pagalmā norit draudzīgas sarunas. Personāls grupu mājā ir profesionāls un darbojas atbilstoši noteiktajām kompetencēm, jau agrāk strādājis mūsu sociālās aprūpes nozarē. Viņi tagad mājas iedzīvotājiem ir kā darbaudzinātāji, konsultanti un palīgi sadzīves jautājumu risināšanā. Pat rītarosme un izkustēšanās kļuvusi par ieradumu un nepieciešamību, tāpat kā personīgā higiēna un koptelpu apkopšana. Esmu ar prieku vērojusi, kā ap māju izveidotās puķu dobes tiek koptas un veidotas arī no jauna. Iekopts piemājas sakņu dārzs, kurā jau vairākus gadus nobriedusi raža. No rītiem bariņš iemītnieku dodas uz autobusa pieturu, lai brauktu uz Gulbeni un skolu. Viņi piedalās radošo darbnīcu un dienas centra programmās, ko izveidojis un vada novada sociālais dienests. Te apgūtas daudzas praktiskas iemaņas. Dienas stacionārā gatavojot arī uz vietas baudāmos ēdienus. Pēcpusdienās iemītnieki (bez pavadoņa) atgriežas savās mājās Tirzā un ķeras pie ikdienas pierastajiem darbiem, risinot savus sadzīves jautājumus, gatavojot vakariņas, kopjot telpas un plānojot kopā ar personālu atpūtas un darbošanās pasākumus.
Jau drīz pēc grupu mājas atklāšanas mūsu veikalā ar aicinošo nosaukumu “Ienāc!” bieži satiku arī puišus un meitenes no “Doktorāta”. Viņi apgūst iemaņas par sava budžeta plānošanu. Varbūt kādam veikala apmeklētājam jaunienācēji šķita skaļāki, atšķirīgāki no ierastās publikas? Tādi viņi bija, un daudz kas ar laiku ir mainījies: gan vietējo attieksme, gan jaunpienācēju izturēšanās. Viņi taču pie mums pagastā ir tikpat kā dzīves skolā. Mēs iepazīstam viņus, un viņi iepazīst mūs. Valsts programma ir integrēt jeb iekļaut viņus sabiedrībā. Vēroju šos jaunpienācējus pagastā, kultūras nama pasākumos un pamanu arī viņu interesi par bibliotēku. Arī te piederīgajam pūkainajam kaķim ir sava vieta, apkārtējo mīlestība un uzdevums.
Tirzas baznīcā uz dievkalpojumu vairāki no iemītniekiem ejot ar prieku. Tirzas draudzes locekļi viņus pieņem ar sapratni un pēc dievkalpojuma ar viņiem komunicē. Viņi izpauž mācītājam savas problēmas, piedalās baznīcas apkārtnes sakopšanā. Viens no jauniešiem apguvis zvaniķa iemaņas un tagad katru svētdienas rītu ar atbildību veic sev uzticēto pienākumu. Viņa mērķis ir arī dziedāt pagasta pasākumos karaoki.
Kad esmu ciemos grupu mājā, tuvāk iepazīstu gan iemītnieku sadzīvi, gan vidi, kura ir mājīga, katram individuāla. Ideāla attīstoša vide ar mūsdienu ierīcēm, virtuves un atpūtas telpas. Katram esot arī savs mobilais telefons, kas kalpo saziņai un drošībai. Personāls rīko pasākumus, kuri attīsta domāšanu, prasmes. Redzu vairākus priekšmetus, gatavotus pašu rokām. Tie liecina par izdomu un sasniegto prasmju līmeni.
Gulbenes specializētajās darbnīcās veidotās lietas nonāk arī pagasta tradicionālajos tirdziņos pie Biedrības nama un Tirzaslejā. Galvenais, ko uzzināju, ir tas, ka šiem jauniešiem, kuru vecums ir vidēji ap 30 gadiem, ir savs dzīves mērķis un pat sapņi. Te sapņo par savu mājiņu, darba prasmju apgūšanu lauksaimniecībā. Varbūt kāds kļūs par izpalīgu vietējiem zemniekiem? Patīkami pārsteidza arī kādas rokdarbnieces siltās adītās zeķes pēc vietējās kundzes pasūtījuma. Satiku arī kādu radošu dzejdari, kurš sarakstījis veselu kladi ar savu izjūtu un pārdzīvojumu dzejoļiem krievu valodā. Viņš rakstot arī apsveikumu rindas latviešu valodā un lieto valsts valodu sabiedrībā, apgūst to aizvien labāk un cer, ka kādreiz varētu publicēt viņa radītos dzejoļus. Es arī izvēlējos dažas no apsveikuma rindām: “Lai tev vienmēr dzīvē veicas, dzīva māmiņa un brālis! Vienmēr skaistas dzīves dienas! Lai lietus no rozēm nolaižas pār tevi!”
Jauns izaicinājums visam grupu mājas kolektīvam ar patīkamām emocijām katru gadu ir novada sociālā dienesta finansēta ekskursija. Šinī gadā tā bijusi ekskursija uz Rīgu ar Kara muzeja apmeklējumu un citu slavenu Rīgas arhitektūras un kultūras pieminekļu atpazīšanu. Arī personāls palicis apmierināts ar iespaidiem galvaspilsētā un pasākumu izplānoto gaitu.
Viss iepriekšminētais mans pozitīvais vērojums nenozīmē, ka grupu mājā viss rit “kā pa diedziņu”, ka nav arī negatīvu vērojumu. Daudz kas ir jāapgūst, bet labais ir katrā cilvēkā arī tad, ja cilvēkam ir savas īpašās vajadzības un viņš nav tas “zelta gabaliņš sabiedrībai” pēc standarta uzskatiem. Saprast problēmu un to ar visas kopienas varēšanu atrisināt, pamanīt pozitīvo un izprast cēloņsakarības ir sabiedrības kopējā lieta. Katrs cilvēks mums ir vērtība! Ar atzinību novērtēju personāla darbu un izdomu, pacietību un savu klientu iekļaušanas sabiedrībā misijas darbu.
