Nav nepieciešams komentārs prasībām, ko 1983.gada rudenī skolām savstarpēji saskaņoti izvirza rajona vadošās iestādes.
Oktobrī skolām jāsagatavo detalizēta atskaite par krievu valodas mācīšanas stāvokli skolā. Tajā jāietver ziņa: “Trūkstošo krievu valodas skolotāju skaits, krievu valodas kabinetu skaits, lingafonijas kabineti krievu valodā, pulciņu skaits krievu valodai, fakultatīvo stundu skaits valodas pastiprinātai apguvei, zinātnisko biedrību sekcijas priekšmetam, nodrošinājums ar grāmatām, programmām, tehnisko līdzekļu pietiekamība.”
Skaidri, nepārprotami tika iezīmēts mums ejamais ceļš – ceļš uz krievu valodas kā “padomju tautu savstarpējās saziņas valodas” pastiprinātu apguvi – “brīvprātīga, apzināta izvēle”!
Pēc nedaudziem gadiem mēs izvēlējāmies citu ceļu – Latvijas ceļu, latviešu valodas saglabāšanu tālā nākotnē bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem.
— Jānis Zvaigzne Litenē
