Lasītājs stāsta: Māsa un Circenīša Ziemassvētki

Rīgas ielas vecajā gastronomā sēdēju uz lielās palodzes, kaktiņā ierāvusies, un ar bērna acīm vēroju, kā mana māsa Marta rosījās aiz letes. Garā pircēju rinda ar saviem sniegainajiem apaviem bija sanesusi telpas vidū ūdens peļķi. Māsa uzsmaidīja katram pircējam, sarunājās, bet rokas kustējās neizsekojamā ātrumā, nosverot un ietinot preci. Skanēja koka kauliņu skaitīkļi, un sekoja norēķins par preci. Viss notika brīnumainā ātrumā un ar sirsnīgu smaidu. Smaidīju arī es, jo jutos lepna, ka man ir tāda māsa. Veikalā bija pusdienlaiks, un man arī jādodas uz mājām. Māsa man iespieda saujā baltmaizi ar biezu desas šķēli. Paldies! Tāds gardums!

Ar to jau šis stāsts nebeidzas! Es no māsas dabūju pamatīgu kāvienu, kad istabas ātrā izslaucīšana notika gultas pagultē, un, nedod Dievs, ja drēbes biju nekārtīgi sametusi uz krēsla. Māsa ir aizsaulē, bet man tāpat patīk drēbes likt uz krēsla atzveltnes. Tā dresūra man nāca par labu jebkurā gadījumā, tagad es to visu atceros ar mīļumu sirdī.

Ziemassvētku rītā mamma vienmēr cepa lielajā krāsnī baltmaizi. Kukuļi tik lieli kā katlu vāki! Smaržoja visa māja! Īpašs gardums bija kūstošais sviests uz vēl siltās baltmaizes. Dzeltenu, garšīgu sviesta kluci parasti uz svētkiem mums atveda māsa. Vienu labu brīdi viņa strādāja Tirzas pienotavā sviesta meistaram par palīgu. Tālākais dzīves ceļš viņu aizveda uz Liepāju, kur viņa līdz mūža nogalei strādāja Liepājas cukura fabrikā par noliktavas pārzini. Svētvakarā eglīte bija rotāta ar vaska svecītēm un vates piciņām.

Mamma lasīja Bībeli vecajā rakstā, sēdējām visi klusu un godbijīgi. Mums, bērniem, blakus bija mamma un tētis, un es pat iedomāties nevarēju, ja tas tā nebūtu. Mēs visi bijām kopā savā pieticībā, vienkāršībā un mīļumā. Arī Jaungads tika sagaidīts godam! Salūta jau nebija, bet mēs to aizstājām, atraktīvi klapējot ar katlu vākiem un metāla bļodām, kliedzot skaļi: “Urā!”

Atmiņas neizzūd, bet vēl vairāk salīdzinoši izgaismojas, kā Ziemassvētki un Jaungads tika sagaidīts pirms kādiem 60 gadiem mūsmājās. Un es labprāt veldzējos šajās bērnības atmiņās!

— Lūcija Tilgase no Beļavas pagasta “Andzēniem”