Dzirkstele.lv
Jau četrus gadus dzīvoju Gulbenē, esmu izstaigājusi ielas un parkus. Priecājos par iekoptajiem dārziem pie privātmājām Brīvības, O.Kalpaka, 1.Maija, Ozolu un citās ielās. Esmu gājusi, sēdējusi un skatījusies skvērus un parkus. Trīs reizes gāju uz Emzes parku un neko gan no parka neredzēju – tikai nošķūrētu ceļu, solus, un zem nolīkušajiem zariem noslēpumaini vīdēja tumšs ūdens. Meklēju kādreizējās estrādes vietu, uzminēju, ka tā bijusi mazā uzkalniņā ezera ieloka tuvumā.
Priecīgi pārsteidza dažu privātmāju dārzi Ozolu ielā, sevišķi 56.mājas apkārtne, kur visas iespējamās zemes strēlītes un visi iespējamie laukumi nodēstīti ar rozēm līdz pat trotuāram. Visa ielas mala ar daudzām baltām rozēm – lielas, kuplas, smaržīgiem ziedu čemuriem! Un saimnieks ar grābeklīti vāca nobirušās ziedlapiņas. Gods un slava saimniekiem par savas mājas, apkārtnes un savas pilsētas izdaiļošanu! Gāju garām vairākas reizes.
Esmu darbojusies daudzās sabiedriskajās organizācijās, braukusi ekskursijās un apmeklējusi gan viesu mājas laukos, gan dārzus. Labprāt braucu autobusos un apmeklēju pilsētas. Patīk Latvijas sakoptība un daudzu privātmāju apkārtne, vasaras krāšņums un ziedu daudzveidība. Patīk Gulbenes ozolu diženums Vecgulbenes muižas apkārtnē, ābeles Ābeļu ielā un Rīgas ielas malās. Vecgulbenes pils parka rozes gan nav tik krāšņas kā Ozolu ielā 56, bet skaistas tāpat.
Un, kad nu biju izstaigājusi neskaitāmas reizes pilsētas ielas, prātā nerimtīgi grozījās doma paskatīties apkārtni Gulbenes novadā. Tuvākais bija Stradu pagasts, uz kurieni nolēmu doties ekskursijā patstāvīgi. Elvīru Melbergu pazinu no jaunības dienām (bijām tikušās Liepājas pedagoģiskajā institūtā). Tagad gadījums saveda kopā Zaļajā tirgū, un uzprasījos ciemos ar domu paskatīties Stradu pagastu. Biju domājusi ceļot ar piepilsētas autobusiem uz priekšu un atpakaļ, bet Melberga kungs ar kundzi laipni piedāvāja izvadāt mani ar mašīnu. Un tavu prieku un pārsteigumu – viņu īpašums novada konkursā ieguvis pirmo vietu kā sakoptākais lauku īpašums!
Jau no tālienes redzēju skaistu lauku māju, kurai tuvāk veda baltu bērzu rinda ceļa labajā pusē, kreisajā sagaidīja dīķis un tādu pašu bērzu birztala aiz tā. Iebraucām pagalmā, kuru no trim pusēm ieskauj senas saimniecības ēkas, ceturtajā plešas liels dārzs un vidū māja. Tūjas, zaļumi, košumkrūmi, akmeņu mūrējums vienā malā (tādu vienmēr esmu gribējusi dārzam – sapnis!). Ceļš uz māju – aleja ar ziediem un krāšņumaugiem, mājai apkārt dārzs, vienā malā tūjas iemīļojušas stirnas un, ziemā mielojoties, izgrauzušas lielus robus dzīvžogā. Viss lielais dārzs veidots ar izdomu, gadiem ilgi kopts un lolots, māja paša saimnieka rokām pārveidota par mūsdienīgu, skaistu un ērtu privātmāju. Bērzi un tūjas dēstīti sen, dārzs kopts un paplašināts katru gadu. Uz tas viss divu cilvēku rokām! Jautāju – kā jūs to spējat?
Laiks pagāja nemanot, gan staigājot pa mājas apkārtni, gan kafiju dzerot plašajā verandā. Brīnišķīga māja, brīnišķīgi saimnieki – laipni, atvērti, sirsnīgi! Paldies viņiem par Latvijas lauku ainavas izdaiļošanu, viņi ir Gulbenes novada, ne tikai sava pagasta, lepnums!
– Santa Mežābele
