Kādu sievieti pārsteidza skats, ko viņa, pastaigājoties ar suni, ieraudzīja Ozolkalna mežos – nomedītu aļņu ādas, galva, kājas.
“Dzirkstele” devās uz norādīto vietu un pārliecinājās, ka patiešām zemē mētājas nu jau zvēru saplosītas ādas, turpat arī aļņu kājas un galvaskauss. Visticamāk, aļņi nomedīti jau rudenī.
To, vai ir pieņemami atstāt mežā nomedīta zvēra atliekas un kāda ir kārtība, kā no nomedīta dzīvnieka atliekām mednieki atbrīvojas, “Dzirkstelei” skaidro Valsts meža dienestā: “Tā ir nesmuka mednieku rīcība – darīt šādi, ja tie ir bijuši mednieki. Tagad jau nevar pierādīt, kas tos aļņus medīja. Gadās ik palaikam, ka šādi rīkojas ar nomedīto dzīvnieku, atstājot mežā tā paliekas. Nomedītā dzīvnieka atliekas vislabāk tomēr ir aprakt. Ja ir atstāts dziļi mežā, zvēri apēdīs, jo tā ir aprite dabā, bet nav smuki tā darīt. Vislabāk ir aprakt, utilizēt. Kas attiecas uz cūkām, tad šajā jomā ir vēl stingrākas prasības. Cūkas jāaprok ne seklāk par metru. Tas saistībā ar cūku mēri. Protams, pirms tam paņemot analīzes. Ja šādi atrastu cūku atliekas, tad gan būtu jāveic izmeklēšana, kas to izdarījis.”
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks “Dzirkstelei” arī uzsver, ka pašreiz normatīvie akti nosaka, ka mežacūku atliekas ir obligāti utilizējamas, bet attiecībā par aļņiem, briežiem un stirnām tādu noteikumu nav. “Tātad nav arī nekas nelikumīgs, ja mednieki šo dzīvnieku paliekas ir atstājuši, tikai jāskatās, kurā vietā tās paliek. Dabā nekas lieks nav. Atnāks lapsas, jenoti, āpši un pabarosies pie šīm atliekām. Nekādu normatīvo aktu pārkāpumu šajā gadījumā nav. Cita lieta – ētikas jautājums, kurā vietā un kā. Ja tas ir kaut kur mežā iekšā, biezoknī, tad par to vispār nebūtu jādiskutē, bet, ja tas ir atstāts, kur cilvēki vairāk apgrozās, tad tas nebūtu īsti ētiski. Protams, vajadzētu padomāt par to, lai tas nav acīs,” saka H.Barviks.
Pēc raksta publikācijas dzīvnieku atliekas tika operatīvi aizvāktas.
