Dzirkstele.lv
Lasu, dzirdu, skatos – Latvijā jaunā paaudze protestē pret krievu valodas mācību priekšmetu skolās, ceļ trauksmi, ja darbavietā tiek prasīts runāt krieviski. Tik ļoti labi saprotams ir šis noskaņojums. Es, būdams 91 gadu vecs, pārstāvu Latvijas pamatiedzīvotāju paaudzi, kurai bērnībā krievu valoda tika uzspiesta. Tā bija sveša. Grūta. Un iekšēji daudzi mani laikabiedri tai pretojās. Mums arī bija maz saskarsmes ar krieviski runājošajiem.
Atceros, ka, mācoties Bērzpils vidusskolā, mani un vēl divus draugus – Pēteri Sudarovu un Jāni Prolu – gandrīz atskaitīja no skolas. Iemesls – mēs visi 10.klasi beidzām ar neapmierinošu atzīmi krievu valodas zināšanu pārbaudē rakstu darbos. Tāpēc bija jākārto pēceksāmens. Iznākums joprojām bija bēdīgs. Laimējās, ka togad
-1950.gadā – skolu vadīt atnāca jau jauns direktors. Viņa vārds – Boriss Baikovs. Viņš mums atļāva mācīties tālāk 11.klasē ar norunu, ka turpmāk būsim sekmīgi. Centāmies. 1951.gadā mēs – visi trīs draugi – pabeidzām Bērzpils vidusskolu.
To, ka direktors ar savu lojalitāti ļoti riskēja un izglāba mūsu nākotni, sapratu tikai vēlāk. Ar Jāni kopā mācījāmies Daugavpilī institūtā. Ieguvām vēstures skolotāja kvalifikāciju. Arī tur varējām tikt izslēgti – es par kaušanos, bet Jānis par to, ka gāja uz baznīcu. Mūs izglāba tas, ka bijām teicami studenti. Bija pasniedzēji, kuri to novērtēja. Tāpēc tomēr ļāva mums pabeigt studijas. Pētera sapnis bija mūzika, dziedāšana. To sapratu, kad jaunībā draugam lietošanai uz vienu nakti sadabūju akordeonu. Un viņš tā arī tonakt neaizvēra acis – visu nakti spēlēja. Un no rīta paziņoja, ka būs mūzikas pedagogs.
Pēteris 1952.gadā pabeidza Rīgas 3.vidusskolas pedagoģisko dziedāšanas klasi, iegūdams tiesības mācīt dziedāšanu un visus mācību priekšmetus 1.-4. klasei. Viņš ilgus gadus ir piedalījies kultūras dzīves veidošanā Rugājos. 2021.gadā Valsts prezidents Egils Levits un Ordeņu kapituls lēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā P.Sudarovu apbalvot ar Atzinības krustu un iecelt viņu par Atzinības krusta virsnieku.
Mēs visi trīs draudzības saiknes nezaudējām nekad, lai kā mūs dzīve svaidīja. Visi trīs taču pēc aicinājuma un izglītības bijām skolotāji. Visi tikām strādājuši šajā profesijā. Bieži sazvanījāmies. Atcerējāmies kopīgās gaitas. Jānis mūžībā Talsu pusē pirms 13 gadiem devās 79 gadu vecumā, Pētera sirds pārstāja pukstēt šogad – viņam bija 93 gadi.
Zinu, ka mēs visi trīs tā arī nekad īsti labi netikām apguvuši krievu valodu. Tā mums bija un palika sveša vienmēr. Man – joprojām.
— Jāzeps Odumiņš
Kā tu varēji izdzīvot bez kv padomju laikā?Vai bija iespējams?Priekš kam tas raksts?
Piekrītu večukam, ģimenē krievu mēlē runāt neatļāva, māte 9 gadus tomska, tēvs vorkutas legeros, gatavs krievus ignorēt.
Neviens neaizliedz.No naida var saslimt,ja nezināji
Arī piedošanai ir robežas.Nevar aizmirst nevainīgos izsūtītos no zīdaiņa līdz sirmgalvim, ne arī nošautos un nomocītos.Un ne mazākās nožēlas par izdarīto.
Ko tu murgo? Kurš stādīja izvedamo sarakstus? Kurš rakstīja kļauzas uz kaimiņiem? Kurš ķēra un veda cilvēkus uz vagoniem?
Tās smadzenes daudziem ir tā sapuvušas, ka visos pasaules grēkos spēj vainot tikai krievus.
Ja krievs neienāktu, nekas tāds nenotiktu. Kaimiņš kaimiņu nenosūdzētu un neviens nevienu neizvestu. Kur krievs ielīdis, tur vājprāts
Mans tēvs padomjlaikā bija skolas direktors ilgu laiku un arī ļoti švaki prata krieviski,(gandrīz neko),zināja vācu valodu-un arī mierīgi aizgāja pensijā bez tās krievu valodas!
Kur tev krievs ienāca? Ulmaņa valdība brauca uz Maskavu ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā.
Pietiek izplatīt melus un sagrozīt vēsturi.
Kirhenšteina valdība brauca uz Maskavu, ne Ulmaņa. Nu kur var šitā bļūznēt, pilnīgas šausmas!
Jā, nebūtu Latvija okupēta, būtu sen jau būtu dzīvojuši kā normālās Eiropas valstīs. Tagad kamēr tos sūdus iztīra no visiem pakšiem, grāvjiem, smadzenēm, paiet tāds laiks.
Un kāda starpība? Fakts ir tāds, ka brauca.
Kāda starpība starp brīvās Latvijas prezidentu un Padomju Latvijas Ministru prezidentu? Nekādas nav? Tu nopietni?
Kā varēja braukt LPSR ministru prezidents un lūgt, lai uzņem Latviju Padomju Savienībā? Jums, turbopatriotiem, viss tur galīgi putrā sagājis?
Nu pirms tam viņš īslaicīgi bija Latvijas Ministru prezidents. Jau okupācijas valdība, bet Latvija vēl neuzņemta PSRS. Un tūlīt drīz vien to formalitāti arī nokārtoja. 1940.gada jūlijs, kaut kā tā.
Kurā partijas palīgskolā tev mācīja, ka Ulmanis brauca uz Maskavu un ka to jāmēģina kādam uz vietas iestāstīt? Nesekmīgs biji, ja?
Tu pat lasīt neesi iemācījies savā partijas skolā. Kur bija rakstīts, ka brauca Ulmanis?
Un pirmais gan brauca ministrs Munters 1939.gada 5.oktobrī.
Munters tika izsaukts uz Maskavu sakarā ar sovjetu vēlmi izvietot Latvijas teritorijā savas kara bāzes. 2. Pasaules karš, neaizmirsīsim, bija jau sācies.
Uh, kā patīk vēsturnieki. Ko tur fakti, galvenais uzvārdi! Un tak atceras arī, gandrīz pa stundām..