Man nav izglītības tiesību zinātnēs, un biedrībai nav tādu līdzekļu, lai algotu aizstāvi. Es neesmu tiesīga biedrībā esošos līdzekļus novirzīt aizstāvības algošanai, taču zinu vienu: man šajā tiesas procesā ir jāpārstāv dzīvnieka intereses, kuras netika ņemtas vērā.
Tagad jau vairāk nekā gadu un astoņus mēnešus manā aprūpē un šajā gadījumā pat ne dzīvnieku biedrības, bet tieši manā personiskajā aprūpē ir nonācis suns – novājināts, ar temperatūru (saaukstēšanās) un, kā vēlāk izrādījās, arī ar lauztu gūžas kaulu. Līdz ar to varam secināt, ka sunim ir nodarīti neatgriezeniski miesas bojājumi, kas atstās pēdas uz visu viņa turpmāko dzīvi. Visu savu apzināto mūžu esmu sekojusi nesavtīgam aicinājumam palīdzēt dzīvniekiem, kas ir nonākuši bezpalīdzīgā stāvoklī. Pēdējos 20 gadus esmu glābusi neskaitāmi daudz dzīvnieku – ārstējusi, devusi mājas un meklējusi jaunas mājas nobadinātajiem, spīdzinātajiem un neaizsargātajiem.
Man ir gadu desmitu pieredze dzīvnieku audzināšanā un adoptēšanā (pieņemšanā). Arī tagad man bez Alises, par kuru ir strīds ar bijušo saimnieci, ir vēl četri citi suņi un pieci kaķi. Tā kā man ir sava personiskā māja ar iežogotu pieguļošo teritoriju, mani dzīvnieki dzīvo brīvā vaļā iežogotajā mājas teritorijā. Neviens nav apspiests vai iespundēts.
Sirdzapziņa man neļauj Alisi atdot atpakaļ cilvēkam, kurš ir pārkāpis ne tikai Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumus, bet arī nezinu kāpēc, paņemot dzīvnieku, ir pieļauts, ka tas fiziski cieš.
Un ir jāsaprot viena svarīga lieta. Alisei jau ilgāk nekā pusotru gadu atrodas manā aprūpē un atbildībā. Viņai ir jaunas mājas un jauna saimniece – es. Mani viņa katru dienu gaida pārnākam mājās no darba. Es esmu iekārtojusi tā, ka bez manis mani mājdzīvnieki ir tikai dažas stundas dienā. Redzu, kā Alise katrreiz priecājas par atkalredzēšanos ar mani, savu saimnieci, un katru dienu ir bezgalīgi pateicīga par sniegto mīlestību.
Jebkāda dzīvnieka iegādāšanās cilvēkam ir atbildīgs solis. Alises iepriekšējā saimniece, manuprāt, netika objektīvi izvērtējusi savas iespējas, paņemot suni. Tas viņai kļuva par nastu. Līdz brīdim, kad suns sasniedz pusgada vecumu, viņš ļoti bieži ir jāved ārā nokārtot dabiskās vajadzības. Iepriekšējā saimniece, dzīvodama daudzdzīvokļu mājā, šo problēmu atrisināja savādi: lai netiktu pieķēzītas istabas, viņa suni turēja uz balkona un suņa ekskrementus meta pāri margām. Par to vēsta mājas iedzīvotāju liecības, kā arī fotoattēls, kurš tika uzņemts no kādas kaimiņienes balkona.
Taisnības labad jāteic, ka iepriekšējā Alises saimniece ir izpildījusi likumdošanā paredzētās saistības par suņa čipošanu (mikroshēmas ievadīšanu) un dzīvnieka reģistrāciju, bet ir pārkāpta rinda citu prasību, kas ir jāievēro dzīvnieka īpašniekam.
Kā dzīvnieku aizsardzības biedrības vadītāja atsaucos pašvaldības policijai, jo bija jāpalīdz dzīvniekam. Kad manās rokās nonāca Alise, es sapratu – līdz tam suns ir bijusi tikai rotaļlieta. Saimniece pati Alisi izlika aiz sava dzīvokļa durvīm, ielika rokās svešam cilvēkam un pati devās prom. Ar laiku viņa pārdomāja. Sāka rīkoties, lai atgūtu Alisi. Bet pa visu šo laiku, kamēr suns ir pie manis, iepriekšējā saimniece nav centusies viņu satikt, nav interesējusies, kā klājas. Nodevība pret dzīvnieku nav attaisnojama ne ar kādām ārsta izziņām, ko mēģināja pasniegt šī sieviete.
Katrs uz mājām paņemtais dzīvnieks ir ģimenes loceklis ar savu raksturu, prasībām. Ne vienmēr izveidojas saderība ar saimnieku, ir jāmācās saprasties ar dzīvnieku. Nevar gaidīt, ka uzreiz dzīvnieks uzvedīsies tā, kā saimnieks vēlas. Alise ir ļoti emocionāla un hiperaktīva sunīte.Viņa nevar ilgi mierīgi nosēdēt. Manās mājās viņa ir grauzusi segas, spilvenus un arī apavus. Pagāja ļoti liels laika posms, kamēr Alise saprata, ka viņai par šiem nedarbiem nekas nedraud, ka neviens viņu neizmetīs no mājām, nepametīs un neatdos svešās rokās. Pret katru dzīvnieku, kas tā vai citādi ir ienācis manās mājās un manā dzīvē, es izturos ar cieņu un mīlestību.
