KOMENTĀRS: Šī bērna piedzimšana atnesa pasaulei gaismu un cerību

“Marijai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto dēlu, ietina viņu drēbītēs un noguldīja silē, jo mājvieta viņiem nebija, kur apmesties.” Šo notikumu mēs atceramies un svinam katru gadu, arī šogad, jo šī bērna piedzimšana ir neparasta, tā ir atnesusi pasaulei gaismu un cerību.

Protams, neviens no Betlēmes iedzīvotajiem vai tās viesiem pat nevarēja iedomāties, ka šinī naktī piepildās lielā pravieša vārdi, kurus tik bieži atkārtoja un pārdomāja Izraēla dēli. “Tauta, kas staigāja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu; tiem, kas mīt nāves ēnas valstībā, uzausa liela gaisma. Tu vairoji līksmību, tu devi lielu prieku. Viņi priecājas tavā priekšā… Jo mums ir dzimis bērns, mums dēls ir dots, uz viņa pleciem gulstas vara… Viņa valstība būs liela un mieram nebūs robežu… no šī laika un mūžam.”

Skatīt Dievu – tā ir bijusi visdziļākā neskaitāmu cilvēku vēlēšanās visos laikos. Arī Mozus lūdzās: “Rādi man, kungs, lūdzams savu godību.”Un viņš saņēma atbildi: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, palikdams pie dzīvības.” Mēs nevaram Dievu redzēt, bet šur un tur mums pavīd viņa godības ātri projām traucošais spīdums. Kas ir šī godība, “kur atspoguļojas šī pilnība, kas ietver sevī visu labo un patieso, šī vara, kas darbojas dabā un vēsturē? Visa zeme ir viņa godības pilna. Tas nebūt nenozīmē, ka visa zeme ir viņa klātbūtnes piepildīta. Ārējais zemes izskats mums atklāj daudz ko no tajā apslēptās Dieva varenības.”

Cilvēkos un lietas mēs varam saskatīt atmirdzam Viņa godību, kā to mācīja jau Svētais Pāvils: “Jo tas, kas viņā neredzams, un viņa mūžīgais spēks, un dievība no pasaules radīšanas ir ar prātu saskatāmi viņa darbos.”

Labums, patiesums un skaistums, ko mēs uztveram un mīlam cilvēkos un lietās, stāsta mums par šīm Dieva īpašībām. Un vara tās dažādākajās formās norāda uz to vienu, no kura nāk vara visapkārt un no kura ir atkarīgas tās iedarbība šeit un tagad.

Labums, patiesība un skaistums nāk no Dieva radītāja visumā un radītāja godības atklāsmes. Visdažādākajā veida viņš ir apliecinājis savu varu: dabas spēkos, cilvēka spējās un meistarībā, tehnikas “brīnumos”. Visā, kas ir skaists un pēc ka vērts tiekties, viņš ir atklājis savu labumu un godību. Mēs meklējam patiesību – tādi mēs vēlamies pazīt viņa būtību.

Mums vajadzētu būt skaidrībā par to, ka Dievs ir klātesošs visur. Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam. Tātad mums vajag saprast, ka esam Dieva tuvumā katrā acumirklī – šeit un tagad, tāpēc varam būt mierīgi. Dievs runā uz mums ne tikai caur savu radību, bet arī caur klusumu un klusēšanu. Un, ja ikdienas troksnī mēs šo klusumu nevaram atrast, tad mums tas jāmeklē savā dvēselē. Varbūt Dievs caur klusumu mūs ielūdz, lai meklējam viņu tālāk.

Mēs redzam viņu tādu, kāds viņš ir. Kā šaurā aizā iespiesti, mēs uztveram viņu radības skaistumā. Bet, lai mēs viņu varētu atzīt dziļāk, viņam mūs ir jāuzrunā un kaut kas par sevi jāatklāj. “Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem, beidzot šajās dienās viņš mums runājis caur savu dēlu,” raksta vēstules ebrejiem autors. Viņš ir “godības atspīdums un viņa būtības attēls”.

Ziemassvētkos dzirdēsim eņģeļu vēsti: “Nebīstieties, jo, redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm. Šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis pestītājs, kas ir Kristus kungs.” Vārds ir kļuvis miesa un nu dzīvo starp mums – tāds ir Jāņa Evaņģēlija skaidrojums, par to, kas ir Kristus kungs, šis drēbītēs ietītais un silītē gulošais bērns.

Kaut ko no dievišķā mēs varam atzīt, apcerot radību, un kaut ko par Dievu uzzināt mēs varam no Vecās Derības rakstiem. Tomēr mūsu zināšanas, kas gūts no abiem šiem avotiem, ir ierobežotas, jo mūsu izpratnes spējas ir niecīgas. Ne domās, ne līdzībās mēs nevaram patiesībai par Dievu piešķirt piemērotu izpausmi. Jēzū Kristū mēs redzam patiesu Dievu un patiesu cilvēku – tā ir patiesība par Dievu, kas mūsu dēļ pārtulkota cilvēciskos jēdzienos, citādi mēs par to neko nespētu uzzināt. Dievs runā uz mums caur savu Dēlu, neredzamā Dieva attēlu. Jēzus Kristus izturēšanās un darbība, kā tā ir aprakstīta evaņģēlijos, brīnišķīgā, vienreizējā veidā atklāj mums paša Dieva dzīves noslēpumus. Jēzus rīcībā ir Dieva mīlestības, viņa līdzcietības un viņa žēlsirdības atklāsme mums.

Mozus lūdzās: “Rādi man, kungs, lūdzams, savu godību.” Kā viņš būtu priecājies, lasot Jāņa uzrakstīto un redzot to, ko šodien redzam mēs: “Un vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums, un mēs redzējām Viņa godību. Tēva vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības.”

Jā, patiesi: labums, skaistums, patiesība un vara kļuvusi miesa. No viņa, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība, mēs saņemam pamudinājumu un spēku, lai mēs spētu doties tālāk savā svētceļojumā.

Aicinu jūs visus doties ceļā tālāk un sekot zvaigznei līdz pat Bētlemei, būt kā ganam, naktī mundram, dzirdēt eņģeļus vēsti sludinām, noticēt ķēniņam, visuma valdniekam, kūtī dzimušam, silītē dusošam.

Remdē viņš sāpes, dvēseles sāpes, kliedē viņš tumsu, neziņu mulsu. Maina viņš dzīvi, dod jaunu sirdi, pestī visus mūs viņš – Jēzus Kristus.

– Gaitis Dubults, Gulbenes katoļu draudzes priesteris