Dzirkstele.lv
Cik bija jauki, kad saulīte ik rītu mūs modināja ar siltu, gaišu staru, solot izdevušos dienu, un labas emocijas vairoja gan fiziskos, gan garīgos spēkus. Katrs asns, kas izlauzās no vēsās zemes, izsauca apbrīnu un lika kaut ar skatienu noglāstīt dzīvību, kas visu garo ziemu bija paslēpta zem sniega kupenām.
Un vēl arī cilvēku radīts prieks! Kad strāvas pārrāvuma dēļ elektriķiem nācās nojaukt manu stārķu ligzdu, gauži noskumu: kā gan raudzīšos uz stārķu atlidošanu tukšajā vietā? Sērīgas domas par svēteļiem zaudēto māju uzmācās ik dienu, raugoties uz tukšo elektrības staba galu. Nācās vien samierināties un cerēt, ka notiks brīnums vai arī stārķi paši ķersies pie darba un postījumu atjaunos. Un brīnums notika! Pa logu, veroties mājas iebraucamajā ceļā, ieraudzīju divas firmas mašīnas, kuras nepārprotami bija ieradušās ar mērķi atjaunot stārķu mājvietas pamatus. Elektriķi! Ak, labie cilvēki! Safilmēju telefonā vīru darbošanos. Nosūtīju prieka ziņu saviem radiem – ārzemniekiem un “Feisbuka” draugiem. Atlidoja atbildes priecīgi izsaucieni, un mana diena šķita izdevusies. Ir tādi brīži, kad, liekas, trūkst vārdu, lai paustu prieku un atzinību, un vārdi it kā iesprūst pozitīvo emociju kamolā. Tas bija 23.februārī, kad pasaule likās mierīga, cilvēki atsaucīgi un varēja svinēt dabas atmodu, un kalt nākotnes plānus.
Nākamā diena – 24.februāris. Un šo dienu daudzi atcerēsies, jo pieteikts karš Ukrainai! Man pietrūka vārdu uz ilgāku laiku… Ne uz ko tādu nebijām gatavi!
Līdz ar kara sākšanos no radio un televīzijas programmu ierastās dienaskārtības ziņu portālos no pirmajām rindām atkāpās epidemioloģiskās Covid-19 situācijas analīzes. Pierimās cilvēku dalīšana potētajos, nepotētajos, saslimušajos un nomirušajos. Katrs Latvijas iedzīvotājs saprata, ka tas bijis tīrais nieks, salīdzinot ar to postu, kas uzgāzies pasaulei reizē ar notikumiem Ukrainā. Klusu un bez savstarpējām naida runām noritēja 25.marts – politiski represēto piemiņas diena. Vecākā paaudze, pie kuras piederu arī es, izteica skarbus minējumus par tikko notikušo kara pieteikumu un dalījās iepriekšējā kara atmiņās. Aiziet pa laika ceļu vecā paaudze, un jaunā, kura karu nav pieredzējusi, nespēj saprast, kas ir karš kopumā un kas ir karš tepat līdzās.
Vērojot televīzijas ziņās Ukrainas bēgļu straumes, saspridzinātās ēkas un bojā gājušos civiliedzīvotājus, domāju, kādas pēdas sevišķi jau bērnu sirdīs atstās šī necilvēcība un ārprāts. Karš daudzos, īpaši bērnos, rada tā saucamo posttraumatisko šoku, kas var atstāt savus nospiedumus uz visu dzīvi.
Arī es spilgti atceros Lielā Tēvijas kara piedzīvotās ainas. Man bija seši gadi, un, klausoties brīdinājumus, ka varam nonākt frontes joslā, visa ģimene devāmies bēgļu gaitās netālu – uz Dzērbenes un Piebalgas pusi, lai, karam beidzoties, atgrieztos mājās. Bija pavasaris. Atceros slēpšanos no kara trokšņa un attālu bombardēšanas troksni. Nakti pārlaidām kādā gravā. Tai cauri tecēja strauts, un mūs pamatīgi naktī samērcēja palu ūdeņi. Sala! Bija nakšņošana arī pļavu šķūnīšos, un man bailes no abu armiju zaldātiem. Atceros, kā vācu armijas virsnieks, man nesaprotamu iemeslu dēļ, mūsu mājas pagalmā saķēra mani aiz kājām un ar galvu uz leju draudēja iemest akā. Līdz šai dienai manas bērnības mājā aka ir turpat pagalmā, un es bieži pie šī notikuma atgriežos. Vai tas bija joks vai parasts sadisms dzirdēt bērna baiļu kliedzienu, nesaprotu vēl šodien. Mamma mani paglāba, un mēs par to vairāk nerunājām. “Onkulis pajokoja…” viņa noteica. Manā atmiņā notikums palika uz visiem laikiem.
Vēl par piedzīvotajām bēgļu gaitām, kas patiesībā man bija kā piedzīvojums. Mēs braucām pa maziem ceļiem un celiņiem un reizēm vairākas dienas dzīvojām pa mežu. Nedrīkstēja ārpus mežiem kurināt ugunskurus. Lai sasildītos un pagatavotu ēdienu, vairākas ģimenes pulcējās kopā. Bēgļu gaitās devāmies ar diviem zirgu pajūgiem, kuros bija sasaiņotas svarīgākās mantas. Man bija vieta uz vezuma. Pārējie gāja aiz pajūga, arī vecmamma. Paps bija saģērbies kā kāds vectēvs, un viņam bija arī bārda. Otrs pajūga kučieris bija arī gados vecais kaimiņš Usārs Kārlis, mans liels bērnības draugs. Mēs vedām līdzi pie ratiem piesietas savas gotiņas – Auzu un Straumi, lai būtu aizdars ēdienam. Vai tad varēja savus lopiņus pamest vienus? Arī suns Taksis bija ar mums. Kaķis Moris gan palika peļot un māju sargāt. Kā jau bērnam, man tas palicis atmiņā kā svarīgs notikums. Dzīvnieki vienmēr nomierina un dod drošības sajūtu visos laikos. Ratos bija divi pirms dažām dienām izcepti rudzu maizes cepieni: daudz lielu un smaržīgu apaļu kukuļu. Maize, piens ar žāvētas gaļas gabalu, uz ugunskura vārīta biezputra bija uzturs, kas deva spēkus. No silta, tikko slaukta piena dzeršanas man uz daudziem gadiem radās riebums pret pienu.
Atceros artilērijas radīto troksni vēl pirms bēgļu gaitām, kad bombardēja Gulbenes staciju. Drebēja logu rūtis. Atceļā, kad krievu karaspēks bija ienācis arī mūsu pusē un vācieši padzīti, braucām visi sveiki un veseli mājās. Arī abas govis un Taksis.
Atceros, kā pie Rankas kapiem notika kas šausmīgs: Kārlis, “sevis pēc iedams”, nonāca turpat pie ceļa esošajā mīnu laukā, un notika pamatīgs sprādziens. Kārlim saspridzināja kāju. Paps viņu no mīnu lauka iznesa, un es baidījos, ka vēl kāda mīna nogalinās papu… tur mīnu bijis daudz. Man neļāva uz Kārļonkuļa brūcēm skatīties. Es tikai redzēju asiņainas drēbes. Vēlāk, kad bijām pārbraukuši mājās, viņu aizveda uz slimnīcu, no kuras Kārlis neatgriezās, un nekad vairs viņu nesatiku. Piemiņai palika viņa kabatas nazītis, viņa dāvana tieši man! Pārbraucām mājās, un bija milzīgs prieks, ka mūsu pagastā kara drupu nebija. Tūliņ izrakām dārzā apslēptās sadzīves mantas, arī manas rotaļlietas. Atradās kaķis, un sākās ierastā dzīve.
Tikko izlasīju: “Pasaulē ir tikai cilvēki un necilvēki!” Pie tā arī palika manas domas. Gribētos, lai visi, neatkarīgi no tautības un politiskās noslieces, paliekam cilvēki!
– Ieva Bērziņa
