Mani stipri samulsinājušas laikraksta 7.janvāra numurā publicētās Rīgas reklāmas firmas izstrādātās “Dažas atziņas” par Gulbenes novada attīstību.
Izrādās, mēs par daudz noņemamies ar sava novada, ar savas valsts vēsturi. Divās rindkopās atkārtots gandrīz viens un tas pats. Tas, “iespējams, aizēnos nākotnes redzējumu, tur aiziet daudz pūļu, enerģijas un arī resursu, ko varētu veltīt nākotnes vīzijai”. “Pastāv risks zaudēt nākotnes dimensiju”.
Taču tikai valsts un novada vēstures pastāvīgs atgādinājums var pilsoņos radīt apziņu un pārliecību, ka sava valsts nav atnākusi pie mums tāpat vien, pati no sevis, ka tās izcīnīšanā, aizstāvēšanā, atjaunošanā upurētas tūkstošiem dzīvību, arī jaunu, neizdzīvotu dzīvju. Tikai tā var izaugt pārliecība: šī valsts mums jānosargā par katru cenu, mums aizgājēji nepiedos, ja to atdosim.
Ārkārtīgi smagais Brīvības karš, savas valsts atjaunošana, smagās atmiņas par divām nežēlīgām deportācijām, pārdzīvotais necilvēcīgais padomju režīma laiks – tam visam jākaldina mūsu gatavība nepieciešamības gadījumā celties cīņai par savu valsti. Citādi rītdienas nebūs. Veltīgas rītdienas vīzijas.
To nepieciešams saprast īpaši šajā brīdī, kad lielā pierobežas valsts tik pārsteidzoši viegli, it kā rotaļādamies, ir pārņēmusi jau daudzas citu valstu teritorijas un ir gatava tūlīt, tūlīt ņemt vēl…
Savā pieredzē redzu, ka lielā sabiedrības daļā gadu gaitā interese par vēsturi plok. Mēs nedrīkstam jaunajā paaudzē iepotēt domu: “Pagātne ir traucēklis. Jādzīvo nākotnei.”
Ir ātrāk jāuzceļ rīdzinieku stipri gaidītais piemineklis Gunāram Astram. Ir jāuzceļ citi pieminekļi. Lai mūsu tauta būtu stipra!
– Jānis Zvaigzne Litenē
