KOMENTĀRS: Vērtīgākā tikšanās

“Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo, redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemiet par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”

Kad parasti vaicāju skolēniem, vai viņi gaida Ziemassvētkus, tad visi kā viens atbild, ka ļoti gaida. Bet kāpēc? Kāpēc mēs tos gaidām? Šis jautājums tiek sagaidīts kā pārsteigums. “Nu taču skaidrs – brīvdienas, dāvanas!” Vai tiešām? Dievs mums ir devis pašu lielāko dāvanu – Sava Dēla piedzimšanu. Tad, kad mēs dāvinām, mēs cenšamies pateikt ar to, ka mums šie cilvēki ir nozīmīgi. Bet vai dāvanu cena vai lielums izsaka to, ko vēlamies patiesi dāvināt? Daudz vairāk pasaka acīm neredzamais un apslēptais, kas ir aiz šīs dāvanas. Pats lielākais prieks patiesībā nav saņemtā dāvana, bet dāvinātājs, kas to dāvina.

Taču ar Dievu ir citādi – ir nozīme gan dāvinātājam, gan dāvanai. Viss tas, ko mēs savā dzīvē vēlamies un pēc kā tiecamies, ir atrodams Kristū. Visas mūsu labākās domas, vēlējumi un izlīgšana ir atrodams Dieva Dēlā. Visa mīlestības pilnība, pēc kā mūsu sirds ir izsalkusi, ir ietverta Jēzū, kuru mums sūta Debesu Tēvs.

Dieva Vārds saka: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” Mēs visi kaut kādā ziņā esam aizvainoti un ievainoti. Un vislielākie ievainojumi ir sāpināta sirds. Visi cilvēki, kuri dara viens otram pāri, laužas svešās zemēs, atņem dzīvības un mantas, visi ir ievainoti – gan no citiem, gan paši no savas mantkārības, alkatības, ļauno dziņu ievainoti. Taču visu to dziedināt var tikai un vienīgi silītē dusošais bērniņš, kura svēto piedzimšanu mēs svinam.

Nesen piedzīvoju, ka pa klases durvīm kāds puišu bariņš spēcīgi iebelza, apsaukājās un aizskrēja. Man bija viņu žēl, jo es saprotu, ka viņi ir ievainoti. Viņiem kaut kas sāp, taču viņi sāpes uzkrauj citiem, jo neprot ar to paši tikt galā. Tad, kad mēs paši ar visu cenšamies tikt galā, sākas pamatīgas nepatikšanas. Kad nemeklējam Dieva palīdzību un Viņa piedāvātu dziedināšanu, sākas kari, nemieri un pāridarījumi.

Kristum, piedzimstot cilvēka miesā, jau no mazotnes bija jāuzņem visi mūsu ievainojumi, grēki un pārkāpumi, jāpiedzīvo izsmiekls, negods un zaimi. Tomēr to visu Viņš darīja mūsu dēļ. Vērtīgākā tikšanās Ziemassvētkos ir satikšanas ar Jēzu Kristu. Tādēļ pie Viņa steidzās gani, tādēļ tālu ceļu mēroja austrumu gudrie, tādēļ mēs satiekamies dievnamos Svētvakarā, no sirds atkal dziedam iemīļotos un gadu no gada atkal dzirdētos Ziemsvētku korāļus, lai Viņu slavētu, ka Viņš nāk pie mums, grēciniekiem, dāvāt mieru un mīlestību, ticību, cerību un prieku. Nemeklēsim mieru, kur to nevar atrast, bet steigsimies pie Kristus, kurš vienīgais var dot to mieru, kas pasaulē atrodams nav!

Priecīgus, svētīgus un mierpilnus Kristus piedzimšanas svētkus!

– Ilgvars Matīss, Gulbenes luterāņu draudzes mācītājs