Gulbenieša viedoklis: Lācis nav “čoms” – nebaro!

Savvaļas dzīvnieki nav mājdzīvnieki – tie cilvēkiem nav jāpiebaro! Jau daudzus gadus manas ģimenes brīvais laiks ir saistīts ar dzīvnieku aizsardzības jautājumiem. Tikko Gulbenes pusē tika eitanazēts viens no diviem lāčiem, ko vēl rudenī izglābām no atbildīgo iestāžu lēmuma iemidzināt. Atgādināšu, ka lāči ir ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Vēl pirms pusgada priecājāmies par pozitīvo stāstu un organizāciju un iestāžu kopīgu darbu, lai glābtu lāčus, kas bija jau sākuši sadraudzēties ar cilvēkiem un siroja Valkas novada privātmāju piemājas pagalmos.
Tā bija dzīvnieku aizsardzības organizāciju, it īpaši “Animal Rights”, aktīva rīcība, lai nosargātu lācēnus un panāktu atbildīgo iestāžu lēmumu risināt situāciju, tos izšķirot. Iestādes arī apsvēra iespēju likvidēt lācēnus.
Diemžēl iedzīvotājiem pietrūkst zināšanu par savvaļas dzīvniekiem – lācis Gulbenes pusē tika apzināti piebarots, uzskatot, ka tas ir labākais dzīvniekam. Bet patiesībā jebkurš, kurš tam atstāja ēdienu, pietuvināja lāci tā galam. Šim savvaļas dzīvniekam bija izstrādājies spēcīgs instinkts meklēt pārtiku cilvēku tuvumā.
Savvaļas dzīvniekam ir izdzīvošanas instinkti. Viņu nav vajadzības barot, un ar viņu nav jāveido “čomu” attiecības. Vēl vairāk – šī ir reize, kad jāaicina cilvēkus padomāt par saviem paradumiem, bet pašvaldības par dzīvniekiem nepieejamām atkritumu tvertnēm. Padomājiet, vai, atpūšoties dabā, savus atkritumus nevarat aizvest automašīnā atpakaļ uz mājām, nevis atstāt piknika vietā vai izmest pieturvietās ceļu malās! Veicot lāča sekciju, atklājās, ka viņam tāpat vairs nebūtu ilgs mūžs – kuņģī bija iestrēdzis plastmasas iepirkumu maiss, kā arī izsmēķi. Atcerieties, ka plastmasas iepakojums paliek kuņģī un sāk dalīties, radot dzīvniekiem bīstamas indes.
Labi, cilvēku līdzatbildību lāča liktenī esam noskaidrojuši. Bet tomēr man ir arī daži jautājumi valsts iestādēm. Minētā dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrība “Animal Rights” jau martā aicināja rast humānu risinājumu lācim. Turklāt vai patiešām šis bija vienīgais un atbilstošākas veids, kā ierobežot lāci, jo tas nevienu cilvēku neapdraudēja un arī netaisījās uzbrukt. Līdz ar to vai tiešām valsts iestādes nevarēja pieņemt daudz profesionālāku lēmumu un lāci īslaicīgi iemidzināt, lai pārvietotu tālāk no cilvēkiem? Tāpat dzīvnieku aizsardzības organizācijas jau iepriekš ir aktualizējušas jautājumu par pagaidu novietnēm šādiem dzīvniekiem, lai maksimāli paglābtu no garāmgājēju bezatbildīgās rīcības, tos barojot.
Latvijā pastāvīgi dzīvo mazāk par desmit lāčiem. Populācija ir ļoti maza. Visbiežāk tāpat kā šie lācēni tie ieklīst no Igaunijas. Suga ir aizsargājama. Tomēr nākotnē varam prognozēt, ka arvien biežāk lācis ieklīdīs cilvēku teritorijā, jo mums ir svarīgi saglabāt savu mežainumu, lai tiem būtu sava savvaļas dzīve. Atbildīgajiem dienestiem ir jābūt gataviem uzmanīt šos indivīdus, uzliekot speciālus raidītājus, lai sekotu līdzi to pārvietošanās paradumiem un savlaicīgi novērstu to tuvošanos apdzīvotām vietām.
Vēlreiz aicinu sabiedrību – lūdzu, nebarojiet savvaļas dzīvniekus! Tos nav nepieciešams barot. Bet, ja ir, tad par to parūpēsies mežsargi un mednieki, kas vislabāk pārzina dzīvnieku pasauli un savvaļas dzīvnieku paradumus.

• Gulbenietis Elviss Ozols, brīvprātīgais dzīvnieku tiesību un vides aizstāvis, “Republikas” valdes loceklis