Šī vasara mūžībā aizvedusi manu klases audzinātāju Kalnienas septiņgadīgajā skolā – Silviju Platkāji, dzimušu Ķilupi (1932-2024).
Es šo skolu absolvēju 1953.gadā. Izlaiduma fotogrāfijā audzinātāja Silvija ir kopā ar mums, saviem audzēkņiem. Atmiņā viņa palikusi kā ļoti sirsnīga, mīļa, bet arī atbildīga skolotāja. Kopā ar māsu Dzintru viņas dziedāja Kalnienas vokālajā ansamblī. Mēs, bērni, klausījāmies mēģinājumus. Tā līdzi apguvām repertuāru.
Audzinātāja rīkoja mums ekskursijas, pārgājienus. Atceros braucienu uz Alūksni. Līdzi mums devās arī Silvijas nākamais vīrs Jānis Platkājs. Taču visu ekskursijas laiku Silvija visvairāk uzmanības pievērsa mums, saviem audzēkņiem. Darbs un mēs, bērni, viņai bijām pirmajā vietā. Tomēr sapratām, ka Jānis ir Silvijas draugs. Skaists pāris viņi bija.
Audzinātāja bija tāda, ka vienmēr gribējās viņai smaidīt pretim. Arī pēc daudziem gadiem, kad sen jau skolas gadi bija aiz muguras, mēs allaž laipni sveicinājāmies, pārmijām vārdus. Vienmēr bija patīkami redzēties, tikties, runāt. Gan tad, kad viņa bija laikraksta “Dzirkstele” redaktore, gan vēlāk, kad Silvija jau bija pelnītā atpūtā.
Lai gaišs mūžības ceļš manai audzinātājai!
— Antonijas Stūrītes teikto pierakstījusi Diāna Odumiņa
