Es himnu vairs no galvas neatceros, laikam nebiju labi iemācījusies.
64.
Es himnu vairs no galvas neatceros, laikam nebiju labi iemācījusies. Ieklausos blakusstāvošajos dziedātājos. Tā ir, kā skan dziesmas vārdos:
“Ja izvēlē neesam vīlušies
un dzīvību sargājam plaukstās,
tad nemiera daudz un atpūta reizēm,
jo uzvarēt nāvi mums lemts.”
Skaisti vārdi, patosa pilni saukļi, un aiz tiem dzīve tāda, kāda tā ir. Katrs savas laimes kalējs. Pēc oficiālās daļas seko vakars restorānā. Tosti, ēšana, dzeršana, dejas. Mani dejot lūdz grupas kolēģi, vīrieši, kā to prasa pieklājība, un pāris agrākie paziņas, kas mani atpazinuši. Dejā nekad neesmu bijusi droša, pamīcāmies, pasoļojam mūzikas ritmā, pārmijam kādu vārdu par bijušo. Nav ne skumji, ne priecīgi.
Agrā rīta stundā Vikas vīrs savā siltajā mašīnā atkal pavadā mūs – Žeņu, mani un savu kundzi – pa balto nakšu pilsētu. Skatāmies, kā paceļ tiltu un aizpeld lielajā jūras ceļā vairāki kuģi. Skaisti! Balto nakšu gaisma mūs pavadīs arī turpmāk atmiņās. Aizbraucam līdz kopmītnei. Nekādu emociju. Mūsu istabas logi ir tumši. Neticami, ka te pagāja manas dzīves seši – tomēr labākie – gadi. Ardievu, Pēterpils! Dzīvo bez mums tālāk, tev tagad citi bērni, citi studenti te rod mājvietu, tāpat kā savā laikā mēs. Šī atkalredzēšanās man ir ar skumju piegaršu. Tā atsveicinos no jaunības uz visiem laikiem.
8. Dzīvei melnraksta nav
Strādājot un gādājot par ģimenes labklājību, neesam paspējuši pamanīt, ka vecākā meita, pabeigusi vidusskolu, bez īpašas uzmundrināšanas iestājas Rīgas Medicīnas institūtā.
