Līdz šim es nekad nedomāju, ka ikdienas rimtums un miers spēj būt mānīgs, jo ik rītu vēroju, kā klusi un mierīgi aust gaisma, kā pamostas vējš un zālē izžūst rasa.
Līdz šim es nekad nedomāju, ka ikdienas rimtums un miers spēj būt mānīgs, jo ik rītu vēroju, kā klusi un mierīgi aust gaisma, kā pamostas vējš un zālē izžūst rasa. Man šķita, ka nekas šo mieru nespēs traucēt, jo virtuvē uz galda – tik pierastā tase ar kūpošu kafiju, ikrīta labas dienas vēlējumi mīļajiem, viņiem dienas gaitās ejot. Ārā aiz loga ābeles zaros – košsārtu ābolu ugunis, uz darbu aizsteidzas cilvēki… “Tā būs. Tā jābūt vienmēr”, es sev klusībā saku un ļaujos šim mieram.
Pat televīzijas rīta ziņu raidījums par kaut kur no sliedēm noskrējušu vilcienu vai okeānā iekritušu lidmašīnu šķiet kā tāla, mani neskaroša vīzija. Kā upes plūdumam es ļaujos šim mieram. Noticu tam, lai tagad teiktu: “Nekad neticiet!”, jo miers ir kā narkotika, kas iemājo cilvēkā un iemidzina, aizverot durvis uz modrumu. Un ir vajadzīgs mirklis, lai tā vairs nebūtu.
Tikai telefona zvans, satraukta balss, un es saprotu, ka kādam sāp, ka vajag palīdzēt. Es izstiepju rokas, bet nesasniedzu. Es mēģinu iet, bet neaizeju, es saucu, bet nesadzird.
Mēģinu noturēt ierasto rāmumu, bet nespēju… Vienā mirklī izdziest kafija, bet ābeles zaros vairs nav ābolu… Ir tikai sirds, kas zaudējusi mieru un nespēj to atgūt. Uz vēja un putnu spārniem es sūtu ticības un cerību pilnas domas, sūtu savu svētību. Sūtu mīlestību un ticu, ka tā spēs pasargāt. Nekā cita man nav.
Nekad neesmu jutusies tik bezspēcīga kā šajā brīdī, kad man mīļam cilvēkam sāp un ir vajadzīga palīdzība, bet nespēju to sniegt. Es šaustu sevi ar pārmetumu pātagām par šo nespēcību, par šo aklo uzticību mieram un nepiedodu sev, ka neparedzēju, ka nenojautu, ka nesapratu… Tagad zinu, ka mieram neticēšu nekad, jo nevar ticēt tam, kas ir mānīgs.
