Šī kaite septiņās sanatorijās dziedināta. Vairs man nav, kas dod bezmaksas ceļazīmes, tāpēc jādomā arī par rītdienu un citām nezināmām kaitēm.
Šī kaite septiņās sanatorijās dziedināta. Vairs man nav, kas dod bezmaksas ceļazīmes, tāpēc jādomā arī par rītdienu un citām nezināmām kaitēm. Lai palaistu nokalpojušo dvēselīti “māmiņas ceļā” svērt savu dzīvošanu uz šīs, nevis Turcijas zemes, kuras aploki bez lopiem mani vadājuši sapņos turpu.
Zemīte tīra un pazemīgi atdod ar lielu mīlestību ielikto kartupelīti kopā ar viņa jauno saimīti. Apstrādātas četras vagu rindas, tās sakoptas gaida nākamo pavasari. Arī tālākās četras vagas vēlas kļūt līdzīgas, tādēļ pēc pagrabā izbērtās kravas jāstājas nākamo vagu kalpībā.
Ārā vēl patīkami, debesīte nespļaudās, vējiņš aiz matiem prom nerauj, tāpēc atkal kalpoju zemes stihijai. Pie mājas vēl jāpārrauga vijolītes un kreses, vai nevēlas padzerties savā rezidencē – galvenā mājas sarga – ozola – pajumtē.
Citā rītā dzirdētais lika sarosīties. Netālu dūc motorzāģis. Eju skatīties – kaimiņš ar dēlu sadomājuši mazliet naudiņu nopelnīt, pārdodot nedaudz kokus. Lūdzu pazāģēt arī manus sagāztos kokus, lai vieglāk savilkt mājās. Biezoknī pat klāt netieku pie atzarošanas. Tas zāģis, kas manā rīcībā, ērti izmantojams tikai šķūnī, kad koks balstās uz steķa. Mīļie kaimiņi ir ar mieru palīdzēt, jo viņiem pietrūcis naudas benzīnam, lai pabeigtu zāģēšanu. Pēterim nesen apglabāta dzīves draudzene. Ar divām pensijām vēl varējuši iztikt, bet nu vairs nekā. Dēlam darbs arī mežā tālu, sieva gaida mājās ģimenes pieaugumu.
