Es personīgi pazīstu
tikai dažus no Jums, bet patiesi cienu ikvienu no Jums. Jūs ar
savām runām par dzelzceļa atjaunošanu ceļat spārnos cilvēkus
visā Latvijā. Man tāds iespaids, ka Jūs patiesi ticat, ka
Latvijai vēl var palīdzēt. Tas ir lieliski! Tādu cilvēku Latvijā
ir pavisam maz.
Neesmu nekāds
gudrinieks, esmu tikai “pelēcīgs vecis”, kādu Latvijā ir
daudz. Tomēr vēlos Jums ieteikt šodienas, 7.februāra, tikšanos
ar Gulbenes novada kaimiņiem pārvērst par vēsturisku notikumu;
samita laikā dienas kārtībā iekļaut jautājumus, kā rīkoties
ar “Liepājas Metalurgu”, par RVR vilcienu ražošanas
atjaunošanu; nosūtīt atklātu vēstuli Latvijas prezidentam,
Latvijas premjerministrei, Latvijas Saeimai, pieprasot nacionalizēt
“Liepājas Metalurgu”, jo tas jau faktiski ir valsts īpašums.
Nepieciešams pieprasīt vilcienu ražošanas atjaunošanu. Vēsture
rāda, ka arī poļiem gribēja atņemt un iznīcināt Gdaņskas kuģu
būvētavu, taču poļi to vienkārši nepieļāva. Latvijai arī ir
jāpatur, jāsaglabā savi īpašumi visas valsts interesēs.
Cienījamie deputāti,
varbūt tagadējā valdība tieši ir tā gudrā valdība, ko tauta
gaida jau vismaz 20 gadus. Varbūt šis būtu labs stimuls jaunās
premjerministres labo darbu sarakstā. Mēs visi zinām, ka brīnumi
notiek.
Par dzelzceļa
atjaunošanas izmaksām un to, kas jādara Kupravā un Gulbenē, es
rakstīšu citā reizē, kad būšu savācis pietiekami daudz
materiālu par izmaksām, kas saistītas ar sliežu ceļa būvdarbiem,
un par to, ko tas dos Latvijai.
Šobrīd es vēlos
piedāvāt divus piemērus no ASV un Dienvidkorejas nesenās pagātnes
ekonomista Hadžūna Čanga interpretācijā.
“Dienvidkorejas plāns
būvēt pilna cikla tēraudlietuvi, ko uzsāka realizēt 1965.gadā,
bija viens no ērmīgākajiem. Tajā laikā Koreja bija viena no
pasaulē nabadzīgākajām valstīm, kas eksportēja uz dabas
resursiem balstītas preces (piemēram, zivis, volframa rūdu) un
darbietilpīgas rūpniecības preces (piemēram, parūkas no cilvēku
matiem un lētus apģērbus). Saskaņā ar pieņemto teoriju par
starptautisko tirdzniecību, kas pazīstama ar nosaukumu “salīdzinošo
priekšrocību teorija”, tādai valstij kā Koreja, kurā ir daudz
darbaspēka un ļoti maz kapitāla, nevajadzētu ražot
kapitālietilpīgus izstrādājumus, kā tēraudu. Vēl ļaunāk –
Koreja pat neražoja nepieciešamās izejvielas.
Mūsdienās izejvielas
varētu ievest no Ķīnas, bet tas bija Aukstā kara laiks, kas starp
Ķīnu un Dienvidkoreju tirdzniecība nepastāvēja. Tāpēc
izejvielas nācās importēt no Austrālijas, Kanādas un ASV – tās
visas atrodas vismaz astoņu vai desmit tūkstošu kilometru attālumā
-, tādējādi ievērojami palielinot ražošanas izmaksas.
Dabiski, ka Pasaules
Banka ieteica pārējiem potenciāliem naudas devējiem neatbalstīt
šo projektu, un tie pilnīgi visi 1969.gada aprīlī oficiāli
atsauca savu dalību no sarunām.
Korejas valdībai, kuru
tas neatturēja, izdevās pārliecināt Japānas valdību piegādāt
tai nepieciešamās iekārtas un tehniskās zināšanas.
Tēraudlietuves
uzņēmums uzsāka ražošanu 1973.gadā, un ievērības cienīgā
tempā deviņdesmitajos gados tas kļuva par vienu no lielākajiem
tērauda ražotājiem pasaulē. 2001.gadā tas tika privatizēts
nevis sliktu darbības rādītāju, bet gan politisku iemeslu dēļ,
un mūsdienās tas ir ceturtais lielākais tērauda ražošanas
uzņēmums pasaulē (pēc izlaides apjoma).”
