Pēdējās nedēļās, šķiet, par Krievijas
plāniem pievākt Krimu un, iespējams, arī Austrumukrainu, ir
pateikts gandrīz viss. Čehi ir atcerējušies 1968.gada PSRS
karspēka iesoļošanu Prāgā; cits vēsturnieks atgādina 1939.
gadu Eiropā, kad Staļins un Hitlers vienojās par Eiropas
sadalīšanu, bet pati Eiropa nesaprata vai negribēja saprast, kas
notiek. Militārais apskatnieks Aleksandrs Golcs uz jautājumu, kādēļ
Krievijai vajadzīgs karš, telekanālā Дождь
atbildējis: „Es domāju, ka mēs līdz galam nesapratām to, ka
Krievijas vara patiešām ļoti tic tai mežonīgajai un primitīvajai
pasaules ainai, kuru tā sev ir radījusi. Tā ir 19.gadsimta
reālpolitika. Visi pret visiem, un lielās valstis lemj mazo valstu
likteni. Bet visas tās runas par brīvību, cilvēktiesībām nav
nekas vairāk, kā veids, kā vājināt pretinieku. Varētu likties,
ka tās ir propagandas klišejas, kuras cenšas iebarot
iedzīvotājiem. Nē, izrādās, ka Krievijas vara pati tam tic. Tā
uzskata, ka cietusi Ukrainā ģeopolitisku zaudējumu un tagad cenšas
gūt revanšu ar tai pieejamajiem līdzekļiem.” Uz jautājumu, vai
Krievija nav kļuvusi pati par savas mitoloģijas ķīlnieci, Golcs
teic: „Domāju, ka tā ir tai ticējusi jau no paša sākuma. Mēs
vienkārši neticējām, ka tā ir tik primitīva.”
Politiķi
un starptautiskās organizācijas, vieni ātrāk, citi vēlāk,
pamazām sākuši saprast, ka notiekošais ir nopietns drauds ne
tikai Ukrainai un ka bizness ar Krieviju nekļūs ienesīgāks, ja
viņi apgalvos, ka vispirms ilgi un gari jādomā, pirms pieņem
jebkādu lēmumu saistībā ar Krieviju. Austrumeiropai un Baltijai
savā ziņā bija vieglāk, jo mēs labi zinām, ko nozīmē t.s.
„padomju telpa”, mūs neizbrīna „mistiski snaiperi”, kas
šauj uz cilvēkiem abās barikāžu pusēs, mūs nepārsteidz, ja
Krievija ieved savus pilsoņus Ukrainā, lai tie kliegtu par to, cik
ļoti ukraiņi viņus Ukrainā apdraud. Domāju, ka provokācijas,
kas daudzu valstu iedzīvotājiem varētu šķist no fantastikas
sērijas, mēs vērtējam kā neizbēgamas, jo labi atceramies, kā
tika taisīts „darbaļaužu viedoklis” PSRS. Lai kā tur būtu ar
nevēlēšanos vai nespēju redzēt, kas notiek Ukrainā, Latvijas
Ārlietu ministrija un amatpersonas, kuru sacīto sadzird arī ārpus
Latvijas, ir darījušas to, kas bijušas viņu spēkos. Ceru, ka
lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nevis barojas no ziņām un
diskusijām Krievijas TV kanālos, bet domā un salīdzina paši –
kaut vai 1991. gada barikādes Rīgā un Maidanu Kijevā, sameklē
internetā ukraiņu veidotās ziņas un sižetus.
Tomēr,
manuprāt, jautājums jau sen vairs nav tikai par Ukrainu. Ir pilnīgi
skaidrs, ka nākamie sarakstā esam mēs. Tas ir Krievijas un tās
atbalstītāju rūpīgs darbs ne viena vien gada garumā. Šodien
varam brīnīties, ka 16.martā Rīgas dome atkal vienlaikus ar
leģionāru pasākumu atļauj rīkot „antifašistu” pasākumu,
turklāt izmantojot skaņu pastiprinātājas ierīces. Varam sašust,
ka pirmdien Saeimas Eiropas lietu komisija un Saeimas Ārlietu
komisija ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņēma paziņojumu,
kurā stingri nosodīta Krievijas militārā agresija Ukrainā, bet
paziņojuma pieņemšanu neatbalstīja tikai „Saskaņas centra”
deputāti. Varam pārmest, ka Nils Ušakovs vairās formulēt savu
nostāju attiecībā uz Krievijas militāro intervenci Ukrainā.
Pirms dažām dienām lūgums paust savu nostāju viņam tviterī
tika atkārtots 4 reizes, bet skaidra atbilde tā arī netika
saņemta.
Patiesībā
viss minētais ne tikai pauž nostāju un attieksmi, bet tas tiek
darīts vēl arī ar kādu citu mērķi. Ir vajadzīgas provokācijas,
lai mēs neizturētu un vērstos pret krieviem un krievu valodā
runājošajiem. Nevis pret ideoloģiju, pret noziedzīgu rīcību,
pret negodīgiem paņēmieniem un meliem, bet tieši pret krieviem.
Esmu pārliecināta, ka jau sen ir gatavs ātrs un vienkāršs plāns,
kā „sacelt kājās” vismaz daļu no 48 873 Krievijas pilsoņu,
kas dzīvo Latvijā, lai viņi sāktu ļoti skaļi žēloties par to,
cik briesmīga te ir viņu dzīve.
Kā zināms, Putins ir solījis ar
bruņotu spēku aizstāvēt Krievijas pilsoņu intereses jebkurā
valstī. Tādēļ mums ir jāspēj nereaģēt uz provokācijām, bet
arī nepieglaimoties un nepielīst. Mums jāspēj nepārdoties par
kaut kādiem labumiņiem – piemēram, bezmaksas biļetēm
sabiedriskajā transportā. Jāspēj nekļūt par aizvainotiem un
dusmīgiem vēlētājiem, kas uz vēlēšanām iet tikai , lai
„politiķiem parādītu”, balsojot par prokremliskiem Putina
atbalstītājiem.
Jā, brīžam aizvainojums tiešām ir liels un
pazemojuma sajūta arī, dzīvošana Latvijā, it sevišķi Rīgā,
brīžiem šķiet kā staigāšana pa naža asmeni. Bet mums ar vēsu
prātu ir jānoturas līdzsvarā. Tādēļ es, piemēram, domāju, ka
16.marta pasākumiem būtu jānotiek Lestenē. Lai „antifašisti”
lēkā, kur grib un kā grib, bet es savas valsts karogu, savu godu
un cieņu negribu vārtīt pūlī, kuru nespēju cienīt un kurš
ienīst Latviju.
