Atceros autoavāriju netālu no “Mūsmājām”, kokiem apauguša ceļa līkumā, kad smagā mašīna, kuras kabīnē brauca trīs cilvēki, ietriecās kokā, un divi jaunieši turpat arī palika.
66.
Atceros autoavāriju netālu no “Mūsmājām”, kokiem apauguša ceļa līkumā, kad smagā mašīna, kuras kabīnē brauca trīs cilvēki, ietriecās kokā, un divi jaunieši turpat arī palika. Šoferis bija lauzis tikai roku un pārdzīvoja psiholoģisku šoku. Te es pirmo reizi savā praksē redzēju gar ceļmalu izsmērētas cietušā smadzenes, viņas drauga noasiņošanu, respektīvi, aizrīšanos un noslīkšanu savās asinīs. Ko palīdzēt uz ceļa bez aparātiem? Pie katra līkuma jau nestāv glābējkomanda, ne arī pārgalvīgie braucēji lieto bremzes. Tie atkal bija man pazīstami cilvēki. Arī šoferim, kas redz satiksmes negadījumu vai, nedod Dievs, pats ir vainīgs, jāatrod morālais spēks pieiet cietušajiem, neaizmukt no notikuma vietas, tā nesarežģot savu dzīvi. Šī gatavība atbildēt ir ne tik viegli apgūstama. Ja es būtu iemācījusi nākamajiem šoferiem pieiet pie avārijā cietušajiem, arī tas būtu pietiekami, kaut psiholoģiski ļoti grūti. Palīdzības sniegšana jau ir otrkārt!
Kad pienāk kursu nobeigums un nokārtots teorētiskais satiksmes noteikumu eksāmens, sākas praktisko braukšanas iemaņu pārbaude. Ir decembra beigas, slidenas pilsētas ielas, un man uznāk īsts “lampu drudzis”. Es neesmu droša braucēja, bet Grietiņas dēļ, kura pakļauta vēl lielākam stresam, ir jātēlo pašpārliecināta un drosmīga stūrētāja. Kā par nelaimi, eksāmenā jāved uz aizmugures sēdekļa milicis. Šis fakts jau pats par sevi iedzen dūšu papēžos. Trīcošām rokām iesēdusies mācību “Žigulī” pieķeros mašīnas stūrei. Piesprādzējos, noregulēju sānskata spogulīti, iemetu skatienu aizmugures spogulī, ielieku ātruma pārslēdzēju neitrālā stāvoklī, iedarbinu motoru un atlaižu rokas bremzi.
“Uz priekšu!” komandē instruktors. Ieslēdzu kreiso pagriezienu, ielieku pirmajā ātrumā, paskatos, vai kāds neapdzen. Ceļš brīvs! Sāku kustēties! Otrais ātrums! Trešais! Priekšā iela tukša, pa ledaino ceļu brauktgribētāju šodien ir maz. “Brauksim pa kreisi!” tā instruktors.
“Tur ir zīme, ka iebraukt aizliegts.”
“Tad krustojumā apgriezīsimies braukšanai pretējā virzienā!” mani komandē. Krustojums ir riebīgs, ar kāpumu un sekojošu kritumu. Te esmu vaiga sviedros cīnījusies, lai izdotos tā, ka gāze atbilstu vajadzīgajiem motora apgriezieniem. Šoreiz tas izdodas apmierinoši. Vēl liek atpakaļgaitā iebraukt kādā sētā. Uz pārejas palaižu gājējus. Stāvu pie dzelzceļa pārbrauktuves “šlagbauma”. Kad aizbrauc lokomotīve, sliedes dimdinot, un paceļ barjeru, paskatos, kā mācīts, vai vēl kas netuvojas. Braucam tālāk. Reizēm jūtu, ka gāzēju par daudz un nevietā. Milicis sēž aizmugurē kā ūdeni mutē ieņēmis. Šaubos, vai viņš seko, kā braucu. Vai vispār pilsētiņā ir kāda braukšanai grūta vieta? Nav jau galvaspilsēta. Mēs esam lauku braucēji, kas diezin vai Rīgu tik ātri redzēs. Kad apstājamies pie autoskolas barakas, izdaru visu, kā mācīts un visbeidzot novelku rokas bremzi. Ceru, ka braukšanas eksāmenu esmu nolikusi.
“Paldies! Nākamais!” Nākamā ir Grietiņa. Aizbrauc pārliecinoši un mierīgi. Turu īkšķi. Viņa ir par mani vismaz desmit gadus vecāka, nopietnāk mācījusies arī visus galvas gabalus, kas jāzina šoferim kā automātam. Viņai izdosies, Dievs arī palīdzēs. Viņa ir ticīgs cilvēks, kas šinīs laikos ir reta parādība. Grietiņa pēc noteiktā laika atbrauc “Žigulīti” smaidīdama. Kārtībā! Daži arī izkrīt, un tie ir jaunākie un nenopietnākie zēni, kas arī dzīvē biežāk pārkāpj noteikumus un cieš auto negadījumos. Pēc nedēļas saņemam šofera tiesības, man ir jau četrdesmit, bet priekšā vēl daudzi darba gadi nu jau pie automašīnas stūres.
Reizēm domāju, vai labāk bija, kad mani vadāja šoferis, vai tagad, kad viss pašas rokās. Atbildi tā arī nezinu: slikti tā un slikti šādi. Katrā ziņā mans sargeņģelis nav novērsis no manis kā šoferīša savu skatienu. Priekšā ir gāzušies arī koki un mašīna kopā ar mani palikusi neskarta. Vai tā nav laime? Uz šo sargeņģeli paļaujos arī turpmāk.
9.Pēc kara visi gudri
Tautā slimību izpratne ir visai oriģināla, sevišķi tas attiecas uz gara slimībām. Pat medicīnas personālu, kas retāk saskaras ar šā kontingenta slimniekiem, moka neizpratne. Kāpēc slimniece pati ar sevi sarunājas, visu dienu bez pārtraukuma pārkārto savas nedaudzās lietas, nevar atrast pazudušo, ieklausās kādās citiem nedzirdamās iekšējās vai no āra nākošās balsīs un visbeidzot pat palien zem gultas. Labi, ja protam kaut nedaudz palīdzēt un izprast organismā notiekošo. Daudz ko iemāca pati dzīve. Ar pirmajiem darba gadiem pienākas saskarties ar alkohola delīrija slimniekiem.
