Ar dzeršanas un alkoholisma problēmām psihologi savā darbā saskaras ļoti bieži. Patiesībā problēma ir vēl lielāka, nekā izskatās “ar neapbruņotu aci”.
Ar dzeršanas un alkoholisma problēmām psihologi savā darbā saskaras ļoti bieži. Patiesībā problēma ir vēl lielāka, nekā izskatās “ar neapbruņotu aci”. Lielākie cietēji alkoholiķu ģimenēs ir bērni. Ja no alkohola atkarīgajam cilvēkam palīdzēt dažreiz nav vairs iespējams, tad sabiedrībai un valstij vajadzētu palīdzēt bērniem.
Par alkoholiķiem parasti uzskata cilvēkus, kuriem jau ir acīmredzamas pagrimuma pazīmes: viņi staigā piedzērušies uz ielas, žūpo mājās. Taču ļoti daudz ir tā saucamo “slēpto alkoholiķu”, it īpaši sabiedrības augstākajos slāņos, turīgi cilvēki lieto alkoholu un narkotikas. Ir cilvēki, kuriem katru rītu jāiedzer 50 grami, lai vispār varētu acis atvērt un sākt jaunu dienu.
Kāpēc cilvēki dzer?
Visizplatītākais iemesls pārmērīgai alkohola lietošanai – aizmukt no apgrūtinošās realitātes. Cilvēkam zināmā mērā jau iekšēji jājūtas neveiksminiekam, lai viņš krīzes situācijā vai pat nenozīmīgas ķibeles gadījumā nevis meklētu izeju, bet gan slīcinātu bēdas glāzītē. Gandrīz ikviens no mums ir dzēris alkoholu, bet ne visi kļūst par alkoholiķiem. Alkohols pastāv kā viela, kā parādība, un cilvēka “attiecības” ar alkoholu atkarīgas no viņa paša.
Pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji dzer arvien vairāk. Viens no skaidrojumiem šai tendencei varētu būt pieaugošais stress. Piemēram, cilvēkiem par darbu vairs nav drošības, viņi baidās to zaudēt, tāpēc strādā vairāk nekā viņu spēkos, pienācīgi neatpūšas, baidās, ka kaut ko nav izdarījuši. Šobrīd cilvēki nedzīvo, bet pelna naudu. Savukārt alkohols ir labi pazīstams kā antistresors, kas noņem spriedzi.
Nepatīkamais “mantojums”
Visbiežāk kāda no bērna vecākiem alkoholisms ir noslēpums, par ko “uz ārpusi” nerunā. Var tikai nojaust, ka ģimenē ir šī atkarīgo sistēma. Ar tādām ģimenēm vajadzīgs ilgs darbs, jo jāstrādā ar šo noslēpumu, ar fasādi, kas raksturīga šīm ģimenēm.
Alkoholiķu ģimenēm ir ļoti specifiska struktūra, ko pārmanto no paaudzes uz paaudzi. Te nav runa par iedzimtību bioloģiskajā nozīmē, bet gan par uzvedības modeļa, attiecību veida pārņemšanu. Faktiski jebkuram no mums ģimenē vai tālākos senčos ir bijis kāds alkoholiķis. Tas nozīmē, ka daudziem no mums kādā slēptā stūrītī glabājas šī tieksme, šis modelis. Turklāt uzvedības modelis var pārmantoties netieši – ne bērnos, bet nākamajā paaudzē, mazbērnos.
Savukārt bērnos šādās ģimenēs var parādīties spēcīga pretestība pret alkoholu – līdz pat bezierunu noliegšanai. Taču arī šāda attieksme nav īsti veselīga, jo, ja cilvēks visu laiku domā par “ļauno alkoholu”, cīnās, lai nedzertu, tad tik un tā alkohols ir viņa dzīves sastāvdaļa, tikai nedaudz citādākā veidā.
Lielākie cietēji – bērni
Par alkoholiķu bērniem runāt ir smagi. Tie nav tikai tie bērni, kuriem vecāku – žūpu dēļ jādzīvo zaņķos. Arī ārēji labvēlīgas un pārtikušas ģimenes nereti slēpj bēdīgus noslēpumus, un šīs problēmas ir pēdējais, par ko bērns stāstīs svešam cilvēkam.
Atbildēt uz potenciālo jautājumu, ko darīt, vajag ne tikai vecākiem, bet arī valstij, sabiedrībai. Turklāt ne tikai atbildēt, bet arī darīt. Bērnos jāiegulda daudz līdzekļu, nepieciešams nodrošināt rehabilitācijas programmas, psihologus skolās. Bērnus vēl var glābt, bet tam ir vajadzīgas valsts finansētas programmas.
Vēl viens bēdīgs aspekts – arvien vairāk sāk dzert jaunieši. Protams, to provocē arī aizvien lielāka izvēle veikalu plauktos, dažādi garšīgie kokteiļi, košās dzērienu krāsas un iepakojumi. Jauniešiem šķiet, ka dzert – tas ir stilīgi. Cīņā ar šīm problēmām vienkāršie tirgošanas aizliegumi vai ierobežojumi nav īstais risinājums – ja gribēs iedzert, tad atradīs ko un kur. Tāpēc valsts un pašvaldības iestādēm vajadzētu nopietni domāt par ilgstošām izglītojošām un informatīvām kampaņām, jo ar vienreizējiem pasākumiem līdzēts nebūs.
Gatis un Ilona Buši, ģimenes psihoterapeiti
