“Es vēlos mājās pārnākt…” Šo dziesmu pirms 65 gadiem aizrestotos preču vagonos, šķērsojot Latvijas un Krievijas robežu, dziedāja sievas, meitas, māsas, vīri un brāļi. Dodoties pretim nezināmajam liktenim, tā bija viņu vislielākā vēlēšanās. Ar asarām acīs nelielais sirmo vīru un sievu pulciņš šo dziesmu klusi dziedāja arī Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumā Gulbenes dzelzceļa stacijā.
“Tikai no Gulbenes apriņķa vien tika aizvestas 550
ģimenes. Aizvesto vidū bija 150 bērni vecumā līdz septiņiem
gadiem. Katrs ceturtais no aizvestajiem bija bērns vecumā līdz 16
gadiem. Katrs sestais – vecumā līdz 60 gadiem. 31 vilciena
ešelons ar 1974 preču vagoniem uz austrumiem aizveda vairāk nekā
40 tūkstošus latviešu,” stāsta Gulbenes politiski represēto
apvienības vadītāja Aira Anča.
Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs, liekot apzināties notiekošo Ukrainā, aicināja ikvienu turēt godā un sargāt mūsu Latviju, stāstīt par tās vēsturi šodienas jaunatnei.
Ziedus pie piemiņas akmens un zīmes dzelzceļa stacijā nolika gan politiski represētie un viņu tuvinieki, gan Gulbenes novada domes un pilsētas pārvaldes pārstāvji, gan jaunieši. Pēc tam visi pulcējās dzelzceļa stacijas telpās, lai kādu brīdi kavētos atmiņās. Piemiņas pasākumi notika arī citviet novadā.
