Sirms vīrs pagalmā jau vairākas stundas pacietīgi skalda malku, lai pēc tam skaldījumu sakārtotu precīzās ielās.
Sirms vīrs pagalmā jau vairākas stundas pacietīgi skalda malku, lai pēc tam skaldījumu sakārtotu precīzās ielās. Pacietības pilna bijusi arī viņa dzīve, likdama pieredzēt un pārdzīvot dažādus laikus un sastapt dažādus cilvēkus, lai šodien ar viņiem sarunātos caur atmiņu logu. Arī nodarbošanās bijušas dažādas. Katra no tām – līdzīgi apģērbam – pielaikota mūža gadiem un tam spēkam, kas rokās.
“Kas nu es vairs par saimnieku. Prāts vēl būtu, bet spēka nav,” skaldītājs saka, uz brīdi apsēzdamies paēnā pie mājas. Diena atkal padevusies pārāk karsta (intervija tapusi jūlija vidū), tomēr Lizuma pagasta “Podnieku” māju saimnieks Arturs Janis nav šķirams no pierastās cepures. Ne jau pret sauli tā sargātāja, bet vīra godam. Ceļa galā, kas satiekas ar asfaltēto brauktuvi, viņš novietojis paša rokām rakstītu reklāmu, ka “Podniekos” pārdod medu. Vismaz tā, rodams kāds atspaids pie nelielās, bet, godīgi un smagi strādājot, nopelnītās pensijas.
Iesācējs vien esmu
“Tēvam bija daudz bišu saimju, es esmu tikai tāds iesācējs ar desmit saimēm, lielākoties grāmatas par biškopību palasu. Nekāds speciālists no manis neiznāk. Sāku strādāt kolhozā par traktoristu, un bites izputēja. Ar tām nevar noņemties tad, kad ienāk prātā. Tolaik jau, kas vien varēja, ālējās ar sējumu un stādījumu miglošanu, nedomājot, ko tas kaitē dzīvajai dabai. Bites apmira. Vai, kā toreiz bitenieki bēdājās!” katru vārdu lūpās brīdi paviļādams, nesteidzīgi stāsta saimnieks.
“Tagad ir druscīt labāk. Daudzus laukus neapstrādā, ar ķīmiju arī neaizraujas. Pagājušajā gadā tādu brīnumu nebiju piedzīvoj’s, ka no dažām saimēm trīs magazīnas izņēmu. Šogad īsti tik daudz nav. Es jau esmu vecs vīrs – 69 gadi. Varbūt tas nav daudz, bet savs vecums tāpat. Divus spietus noķēru, citi aizgāja,” runātāja galva noslīgst zemāk nekā ierasts, it kā sakaunējusies no septītā gadu desmita tuvuma.
Dzīvo ar savu patiesību
Gandrīz katru dienu Arturs apciemo katru bišu stropu, jo bezapskates, nevarot. Šī esot savāda vasara, gluži kā tā, par ko dziesma sacerēta. Ja vienai saimei no medus nekā, tad otrai jau vairāk nekā divas magazīnas pilnas.
“Pērnvasar arī bija īpatnējs laiks. Mitruma pietika, tāpēc visi augi medoja, bet šogad tā atkal nav. Meitai ir divi hektāri zemes, ko apstrādājam, bet tā jau nav platība, kas ļauj nopelnīt. Visam nekad naudiņas nepietiek, tāpēc pats gatavoju bišu stropus, jo tā iznāk lētāk. Ir jau vēl vecie ar, bet labāki tomēr ir guļstropi. Modernos neatzīstu, jo tajos var ielikt tikai 16 rāmīšus. Labā laikā bišu mātei nav kur dēt. Nāk magazīnā augšā, bet guļstropu var paplašināt,” Arturs dalās savos novērojumos, neuzskatīdams, ka viņa taisnība ir vienīgā pasaulē. Arī bišu stropus viņš gatavotu gluži kā konfektes fabrikā, bet kur rast kādreizējo spēku?
Pārliecinās praksē
“Priednieku” saimnieks istabā nerindo augstskolu diplomus. Viņam to nav, toties ir dzīves dotā pieredze un prakse, ko nevar ielikt rāmī, piesegt ar stiklu un pakārt pie sienas. “Cilvēkam visu vajag pārbaudīt darot, nevis tikai domājot. Ja šīs lietas prot apvienot, tad var cerēt uz izdošanos. Es, puika būdams, visur tēvam sekoju un mācījos, arī grāmatas palasu. Muļķi jau tās neraksta. Sarežģītās būšanās neiesaistos, jo dažkārt lielākā gudrība slēpjas vienkāršās lietās,” secina vecais vīrs.
Arī par vienu vai otru ziedu medu viņš neiestājas, jo ir grūti cilvēku garšas gaumei izdabāt. Tas neesot viņa uzdevums. Kāds iegūts, tādu piedāvājot, dārgi par puslitra vai litra burciņu neprasīdams. “Varētu medu kādam tālākam pircējam piedāvāt, bet mašīna ir, tiesību nav. Uz tirgus arī negribas stāvēt. Kas jau gribēs medu pirkt, ceļu uz “Podniekiem” atradīs,” to teikdams, Arturs vedina aplūkot vairāk nekā 60 gadus veco koka medus sviedi, kas vēl viņa tēva roku darināta.
Varbūt tāpēc viegli griežama. Jaunībā bitenieks varējis krūzīti tikko izsviesta medus izdzert, bet tagad tikai ūdeni ar to saldinot. Visam savs laiks.
Jaunie nevēlas
Arturs nepieder cilvēkiem – nosodītājiem un moralizētājiem, tomēr ievērojis, ka to, ko savulaik pratuši viņa senči, jaunie nemaz nevēlas prast un zināt. Viņiem ir citas dzīves vērtības, citi noteikumi un prasības. Tikai žēl, ka tad, kad taujās pēc padoma, padomdevēji būs viņsaulē.
“Traka lieta tā nekā negribēšana. Ja vien pats nebūtu pašvaks ar kājām, tad vēl daudz ko izzinātu,” saimnieks ir apņēmības pilns, bet, tiklīdz saruna aizsākas par kolhoza darbiem atdoto laiku, viņš, ilgi nedomājot, teic, ka toreiz naudas bijis vairāk nekā šodien, bet pirkumu izvēle – skopāka. “Šņabis bija, bet uzkožamā nav,” joko Arturs un neliedzas, ka agrāk tāpat kādu glāzīti tukšojis, bet tagad šāds prieciņš atlicināts lielākiem svētkiem. Tā jau ir, ka šodien ar acīm visu, kas veikalu plauktos salikts, neapskriet, bet makā tik vien tās rocības kā ikdienas nepieciešamībai.
Visu mūžu tikai Lizumā
“Podnieku” saimniekam dzīve tepat ap Lizumu vien grozījusies, tāpēc vienā svaru kausā viņš liek labo, otrā to, kas nepatīk.
“Kamēr pilsētā tirgotājs dzīvo, rūpes nezinādams, lauciniekus kā mietus dzen zemē. Pasaldināts ūdens ar kaut kādu garšu maksā gandrīz latu, bet pienam atmet santīmus. Par kādu taisnību runāsim? Ko man līdz audzēt kvalitatīvus graudus, ja viens nosaka cenu, pēc kuras zemniekam jādanco,” sūrojas Arturs.
Viņš pieder tiem, kam ir interese par visu. Arī par slavēto Eiropu, kas, viņaprāt, daļai cilvēku pēdējās bikses novilkšot.
“Iedomājies, kā tas būs, ka tu tajā savienībā brauksi ar lidmašīnu, bet es – ar velosipēdu. Kā es tevi panākšu? Bet pie mums jau neviens reāli nedomā un laukiem pāri skatās. Tik vien kā pilsētas torņus pamana, bet tur – nelegālā tirdzniecība, narkomānija, laupīšana. Visiem netikumiem durvis vaļā, bet, ja neviens par notiekošo neliekas ne zinis, kas tad var būt,” Arturs pilns dažādu mūžā krātu secinājumu, kas lauztin laužas uz āru.
Viņš ir nemierā ar tiem, kas uzskata, ka laucinieks neko neredz un nesaprot. “Jaunajiem jānāk uz laukiem, bet ko tad viņi te darīs? Nīks līdz ar vecākiem? Mīlēt zemi nevar piespiest ar varu, tam jābūt te,” Arturs cieši piespiež plaukstu tai vietai, kur sirds.
Pareizāk jālemj
“Nesaprotu, ko deputāti tur sēž un vienu likumu desmitkārt groza. Kāpēc septiņreiz nenomēra un tad negriež? Cietējs jau ir cilvēks. Kas viņiem nekait – attīstīt biznesu. Kurš biznesmenis šodien sūdzas par dzīvi? Daļai no viņiem ir gandrīz neiespējami saprast, kā tas ir, ka cilvēks, kas dzīvē godīgi darījis darbu, šodien slīgst nabadzībā. Mjā, visādi ir bijis, bet tā kā tagad – ne,” domīgi novelk runātājs, kurš bijis, ir un paliks uzticīgs laukiem. Viņš pratīs sadzīvot ar pieticību, pratīs atteikties, bet nekad nebūs augstmaņu par muļķi padarītais zemnieks, jo, kur ir cilvēks, kopā ar viņu ir arī tā pašlepnums.
