Šogad Pedagoģiski psiholoģiskajā palīdzības centrā konsultēti mazāk vardarbībā cietušie bērni nekā pērn.
Šogad Pedagoģiski psiholoģiskajā palīdzības centrā konsultēti mazāk vardarbībā cietušie bērni nekā pērn. Psiholoģe Evita Petručeņa norāda, ka palīdzība būtu jāsniedz daudz vairāk bērniem un jauniešiem, tomēr tos grūti apzināt, jo cietušie ne vienmēr rod cilvēkus, kam uzticēties, tādēļ par pāri -darījumiem neziņo.
“Konsultējoties ar bērniem skolās, kā arī saņemot informāciju no pagasttiesām vai vecākiem, var apzināt, kuram bērnam būtu nepieciešama psiholoģiskā palīdzība. Daudzreiz tas, ka bērns cietis no vardarbības, atklājas tikai terapijā, vērojot, kā bērns spēlējas ar rotaļlietām, ko stāsta. Es palīdzu bērnam iepazīt pašam sevi, nostabilizēt viņa pašapziņu, lai viņš secina, ka nav slikts un vainīgs. Joprojām daudzus bērnus izmanto seksuāli. Tā ne vienmēr ir izvarošana, bet arī citādu seksuālo darbību veikšana, piemēram, ļaut viņam būt klāt seksuālās vardarbības notikumā,” atzīst E. Petručeņa.
Pēdējie pētījumi rāda, ka emocionālai vardarbībai var būt tikpat smagas sekas kā seksuālajai. Turklāt pasaulē gandrīz katra ceturtā meitene un katrs sestais zēns cietis no seksuālās vardarbības. Psiholoģe norāda, ka visgrūtāk ir izmainīt apstākļus, kuros bērns cietis. Piemēram, vecāku vai skolasbiedru attieksmi. Viņa sadarbojas ar policiju un pagasttiesām, tomēr arī tās nevar izmainīt sadzīves apstākļus. Pagaidām emocionālo vardarbību ir grūti pierādīt, lai ierosinātu krimināllietu, tādēļ vienīgais, kas strādā ar ģimeni un tajā mēģina mainīt attieksmi pret bērnu, ir sociālais darbinieks. Šogad dažus bērnus E. Petručeņa sūtījusi uz sociālās rehabilitācijas institūciju Jūrmalā. Tas bijis nepieciešams, lai palīdzētu “bērnam atjaunot attiecības ar pasauli” un reizēm no varmākas pasargāt līdz izmeklēšanas beigām.
“Lai mazinātu vardarbību, ir jābūt sakārtotai likumdošanai. Lai bērnu uzreiz varētu izņemt no ģimenes, kurā konstatēta vardarbība, un nogādātu rehabilitācijas centrā, pagasta padomei ir jābūt līdzekļiem, ko vēlāk samaksāt. Sociālajiem darbiniekiem jābūt labi izglītotiem. Bieži vien ģimeni nevar pārveidot, bet gan tikai mainīt bērna attieksmi pret notikušo,” secina E. Petručeņa.
Viņa norāda, ka bērniem grūti uzticēties arī pedagogiem. Iespējams, viņus baida, ka uzticētais varētu tikt pausts plašākai sabiedrībai. Tikai dažās skolās – Gulbenes vidusskolā, Bērzu pamatskolā, Gulbenes 2. vidusskolā – katru dienu strādā psihologs.
Fakti
Gulbenes rajona Izglītības pārvaldes Pedagoģiski psiholoģiskās palīdzības centrā pagājušajā mācību gadā konsultēti 20 no vardarbības cietuši bērni, šajā mācību gadā – pieci. Pērn no vienaudžu un pieaugušo vardarbības Latvijā cietuši 1077 bērni, tas ir par
142 gadījumiem vairāk nekā 2000. gadā.
Desmitā daļa no vardarbībā cietušajiem bērniem bijuši jaunāki par 14 gadiem.
Pērn pieci bērni noslepkavoti.
Gandrīz pusei no vardarbībā cietušajiem bērniem pērn bijusi iespēja ārstēties sociālās rehabilitācijas iestādēs.
