Sniega sega pāris centimetru biezumā jau oktobrī patiešām raisa maz pozitīvu izjūtu. Tas vien, ka priekšā garā ziema, jau rada skumjas domas.
Sniega sega pāris centimetru biezumā jau oktobrī patiešām raisa maz pozitīvu izjūtu. Tas vien, ka priekšā garā ziema, jau rada skumjas domas. Kaut gan tie cilvēki, kam dzimšanas diena ir ziemā, šo gadalaiku, pēc manām domām, uztver daudz priecīgāk un spēj jūsmot par katru apsnigušu koka galotni vai slapju sniegpārsliņu virpuli. Tomēr jāatzīst, ka mirdzošais baltums tuvina mūs gada skaistākajiem svētkiem. Un omu patiešām uzlabo kāda asprāša jautājums: vai eglīti jau nolūkoji?
Vai nu kaprīzo dabas apstākļu, vai nestabilās un nesakārtotās valsts politikas, vai pavisam citu iemeslu dēļ Latvijā ar depresiju sirgstot gandrīz desmitā daļa iedzīvotāju. Tā liecina oficiāli pētījumi. Bet, iespējams, ka saslimušo esot vēl vairāk, jo liela daļa nevēloties to atzīt vai arī nemaz nezina, ka ir saslimuši ar šo slimību, un neiet pie ārstiem. Taču iemesls var būt vēl vienkāršāks, jo zināms, ka gājiens pie ārsta nebūs lēts. Turklāt – vai ārsts spēs atrisināt problēmu? Nav noslēpums, ka antidepresanti nav lēti medikamenti un diemžēl nav valsts finansēti kā Zviedrijā, kur iedzīvotāji ar šādu diagnozi var saņemt bezmaksas ārstēšanu.
Atklāti sakot, depresija var uznākt, klausoties speciālistu banālos paziņojumus, ka Latvijā esot gana droši dzīvot, kaut arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā dzīve kļūšot vēl drošāka. Lai arī Latvijā joprojām trūkst spēka cīnīties ES līmenī ar organizēto noziedzību, kontrabandu, korupciju, narkotikām, tāds brīdis, kad cilvēki varēs uzticēties policijai, tiesām, prokuratūrai, neesot vairs aiz kalniem. To gan atļaujiet apšaubīt, jo prakse liecina pavisam citu. Kaut vai pēdējie traģiskie notikumi, kas saistīti ar Daugavpils Ekonomikas policijas priekšnieka Jāņa Siladieviņa nāvi. Nudien, es nesaprotu, kā cilvēks, būdams atbildīgā amatā un raksturots kā ļoti apzinīgs un nosvērts, spēj savā kabinetā “uzrīkot” kolēģiem spēli – “krievu ruleti”. Paļaujoties uz likteni un izdarot šāvienu no revolvera, kuram bijusi tikai viena pilna patrona, policists tikai demonstrējis jauno ieroci. Diemžēl liktenis viņam nebijis labvēlīgs. Te nu jādomā, ka policists ir vai nu modernās slimības – depresijas – upuris vai visdrīzāk, kā tautā saka, ķerts. Vēl iespējams, ka “ķerti” ir citi, kuri cer, ka kaut kam tādam var noticēt. Paļāvība un ticība valsts drošībai te nerodas.
Jāpiekrīt Vācijas tiesnesim, kas Latvijas premjeram ieteica zagļus “likt pāri celim un nopērt”. Pērienu mūsu valstī būtu pelnījuši daudzi. Varbūt šie necivilizētie līdzekļi spētu kādu ārstēt arī no depresijas?
