Bēdu mājā durvis vaļā, kuras plītī uguns, dūmu sūrumu izplata no kurtuves izkritušas ogles. Ja durvis vaļā, tad saimnieki droši vien vakara darbos.
70.
Bēdu mājā durvis vaļā, kuras plītī uguns, dūmu sūrumu izplata no kurtuves izkritušas ogles. Ja durvis vaļā, tad saimnieki droši vien vakara darbos. Tā arī ir. Drīz teciņus atskrien māte, pilnu piena slauceni rokās. Skatās vaicājoši mūsu triju sejās.
“Kas ir noticis?” māte kā bez balss čukst. Laikam jau kāda ļauna priekšnojauta viņai ir, uzskatot armijas pārstāvi. “Kas?” viņa vēlreiz vaicā.
Es klusēju, jo tā esmu nolēmusi. Lai runā militārais vīrs. Arī viņš nesteidzas runāt. Izņem no somas un izsaiņo avīzē ietītu pelēcīgi baltu vafeļu dvielīti, zobu birstīti, pusizlietoto zobu pastas tūbiņu, mazu ķemmīti un kādu apdriskājušos aploksnīti: “Jūsu dēla personiskās lietas. Izpildot dienesta pienākumus, jūsu dēls kritis.”
Armijnieks runā krieviski, jo citādi laikam neprot. Runā kaut ko par varonību. Tankete ar karavīriem uzbraukusi uz mīnas. Māte, liekas, uzreiz neaptver teikto, stāv kā stabs, piena spainīti rokās, tad atslābst, saļimst uz malkas cērtamā bluķīša pie plīts mutes un seko vaidi, kliedzieni. Es klusēju un arī ciema priekšsēdētājs nav teicis ne vārda. Ko te teikt? Mēs te esam kā liecinieki. Armijnieks vēl saka, ka bēres rīkos bruņotie spēki, visu darīs viņi. Zārks pienākšot rīt. “Kur pienāks?” māte prasa. “Kara komisariātā,” atbild kapteinis, “cinka zārkā. Mēs atvedīsim uz bēru dienu, ciema priekšnieks informēs.”
“Cik stulbi viņš runā! Vai pirmo reizi nes sēru vēsti vecākiem?” domāju. Laikam arī pats sapratis, ka šī bēdīgā misija nav diezin ko veiksmīga, vēršas pie manis:
“Ceru, ka jūs te vēl paliksiet, varbūt kādu nomierinošu injekciju…” un atsveicinās ar galvas mājienu.
Vēl labu laiku nedzirdu ierūcamies mašīnu. Plītī zvēro uguns kūriens… Nerunājam neko, vārdi te ir pārāk sīki. Beidzot māte nomet uz grīdas kūts halātu, galvas lakatu un iet istabā, dēla personīgās lietas rokās sažņaugusi. Uzdegtā elektriskās spuldzes gaisma liekas nežēlīgi spilgta.
Beidzot uzprasos: “Kur tad citi mājinieki?”
“Vēl kūtī.” Viņi nenāk, kā gribēdami kādas minūtes līdz rūgtajam biķerim aiztaupīt. Beidzot veras durvis. Uzmetusi skatu ienācējiem, redzu pēc acīm, sejām, tēva sadugušā auguma, ka viņi visu zina. Tāpēc jau “kara kunga” mašīna aizbrauca pēc laba brīža. Viņš ir informējis…
“Nu tu esi vecākiem vienīgais, sargā viņus!” nosaka ciema priekšsēdētājs.
“Es zināju, ka viņš nepārnāks, es nojautu… Nu nav uz ko cerēt, viss ir skaidrs,” monotoni runā brālis.
Tēvs nesaka nevienu vārdu. Piesolu kādas nomierinošas zāles, bet viņi atsakās, iztikšot bez medikamentiem.
Braucot mājās, domāju, kāpēc, tūkstošiem kilometru tālu vestas, šīs “personiskās lietas” ir kā kāds dārgums? Bet varbūt mātei tas arī ir dārgums? Pēc dažām dienām no kultūras nama izvada Afganistānas varoni.
“Cinka zārkā varbūt nemaz nav mūsu zēna, un arī jaunā, spožā cepure uz zārka vāka pavisam nav valkāta,” tā māte.
Sanākušie pavadītāji klausās svešajā runātājā. Armijas formās tērptie zēni ik pa brīdim mainās godasardzē. Stāvu tālāk projām no zārka. Kabatā turu šļirci un zāles, ja mātei kļūs slikti. Viņai ir augsts asinsspiediens un vāja sirds. Bēru scenārijā paredzēts, ka bojāgājušā portrets jānes procesijas priekšgalā. Glīti ierāmēta fotogrāfija, smaidoša seja raugās uz mums. Kur tāds foto radies, tā arī neuzzinu. Varbūt viņi, “afgāņi”, safotografēti šādai vajadzībai? Kad aplī stāvam ap kapu, fotogrāfijas nesējs, karavīrs, nostājas pret māti. Nu viņi skatās viens uz otru – dēls un māte. Negaidot atskan apslāpēts kliedziens: “Aizvāciet to mana dēla bildi! Aizvāciet! Es nevaru…”
“Kaut tikai viņa izturētu,” stāvot aiz muguras, domāju. Daudzi raud, un droši vien visvairāk tās trīs mātes, kurām arī dēli Afganistānā. Pār kapiem nosprakst salūta zalves. Tā pie mums nav bijis un kaut tā vairs nekad nebūtu!
Pēc neilga laika kapos uzliek arī pieminekli par bruņoto spēku līdzekļiem. Betona plāksnes celiņā – viss pēc svešas gaumes.
