Cilvēkam nevajag negatīvās emocijas paturēt sevī, bet tas nenozīmē, ka viņam ir tiesības tās izgāzt pār citu cilvēku. Tas ir koks ar diviem galiem.
Cilvēkam nevajag negatīvās emocijas paturēt sevī, bet tas nenozīmē, ka viņam ir tiesības tās izgāzt pār citu cilvēku. Tas ir koks ar diviem galiem. Tam, kas izlādējas, kļūst vieglāk, bet tam, kurš vārdu šaltis ir saņēmis, reizēm ir sabojāts garastāvoklis visai dienai.
Nesen radio intervijā uzdeva jautājumu: kā jūs atbrīvojaties no negatīvajām emocijām? Atbildes bija dažādas: cits tās patur sevī, cits izstāsta draugam vai vecākiem. Kā ir pareizāk?
Teorētiski mums visiem ir vienādas tiesības, bet praksē tā nav. Ikviens pēc apvainojumu saņemšanas var uzmeklēt cilvēku, kas tos ir izteicis, un izklāstīt savu taisnību. Visiem taču ir tiesības uz vārda brīvību! Bet parasti tā nerīkojamies. Daudz ko “norijam”, jo rīcību nosaka apstākļi. Jebkurā situācijā katram ir sava taisnība. Tā ir māksla – rast kompromisu.
Tas ir tāpat, kā atrasties psiholoģiska terora vai šantāžas varā. Tas ir tāpat, kā justies vainīgam neparko. Bet kuru gan tas interesē? Kā filmā – biezais, kam naudas netrūkst, iedomājas, ka tikai viņam ir vara, spēks un teikšana. Toties “psiholoģiskā terora trusītis” ir intelektuālāks. Un ko līdz intelekts, ja tev draud ar piekaušanu.
Kā ir, kad sāp? Mēs iegriežam pirkstā, un mums sāp. Tek asins, un sūrst griezuma vieta. Mēs saņemam pļauku sejā – sāp. Sāp arī tad, ja iesit ar dūri vai iesper ar kāju. Tās ir fiziskas sāpes, par kurām jokojot mēdz teikt: “Līdz kāzām sadzīs.” Bet sāp arī tad, kad dzirdam apvainojumus, asus vārdus un apmelojumus. Ko var teikt par šādām garīgām sāpēm – laiks dziedē visu? Man gan gribētos iebilst – ļauj nedaudz apdzīt rētai, bet nesadziedē. Pāri nodarījumus mēs atminamies.
Visi dzīvojam, lai mācītos. Tā gūstam pieredzi par dažādām lietām un situācijām. Vienalga – jauns vai vecs, bet katram ir lielāka vai mazāka pieredze. Ir cilvēki, kam nav vidusskolas izglītības, bet viņi raksta projektus. Sabiedrībā brīnās – kā tad tā? Tajā pašā laikā ir tādi, kas pat ar augstāko izglītību neko nevar sasniegt. Par tādu mēdz teikt – nopirkts diploms vai “bezcerīgs gadījums”. Tikpat labi gados jauns cilvēks var būt darba spējīgāks, gudrāks, ar lielāku pieredzi un zināšanām savā profesijā nekā tas, kam pāri 40.
Cik “labi” ir kādu pamācīt, nedodot viņam iespēju atspēkot apmelojumus! Tā otrs laikam gūst baudu vai psiholoģisku apmierinājumu.
Brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju savā darbā “Alķīmiķis” saka: “Katru dienu sastopoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, viss beidzas ar to, ka šie ļaudis kļūst par tavas dzīves sastāvdaļu un vēlāk pūlas tevi pārtaisīt.” Bet izlabot var neizdevušos darbu, nevis cilvēku.
