Nav tik grūti noformēt māmuļu aprūpes iestādē, jābūt tikai “pareizai” slimībai, un diagnoze – galvas smadzeņu asinsvadu skleroze ar vecuma plānprātību – viņai pašai nav jāpaziņo.
73.
Nav tik grūti noformēt māmuļu aprūpes iestādē, jābūt tikai “pareizai” slimībai, un diagnoze – galvas smadzeņu asinsvadu skleroze ar vecuma plānprātību – viņai pašai nav jāpaziņo. Ar šādu slimību arī par uzturēšanos pansionātā nav jāmaksā. Lai jau piederīgajiem tiek tas nemaksāšanas prieks un visbeidzot arī sirdsapziņas pārmetumi.
Annasmāte pansionātā sadzīvo vēl vairākus gadus un uz pirmo jauno gadu jaunajās mājās atsūta mūsu saimniecības kolektīvam apsveikumu un pateicības vārdus. Tos gan rakstījusi cita, veiklāka roka, pievienojot pastāstu par māmuļas dzīvi pansionātā: staigājot, esot draudzīga, tikai bērnus pieminot reti un saucot sevi par pasaules pamesli. Gribot, lai uz viņas bērēm neviens no tuviniekiem nebrauc. Rakstītāja vaicā, vai tā būšot pareizi, vajagot izlīgt, taču dvēseles aizvainojumi nedzīst tik viegli kā miesas kaites. Annasmātes galvā valda negatīvas emocijas un aizvainojums.
Prātoju un tā arī līdz galam nespēju izprast iemeslus, kas izsauc paaudžu atsvešinātību. Varbūt tā ir pārmērīga bērnu lutināšana, visatļautība, un nu mūža nogale ir kā Dieva rīkste, pašu griezta? Ne jau vienmēr labu atmaksā ar labu. Arī pamestie dzīvu vecāku vai vientuļu māšu bērni pie mums atrod pajumti uz vairākiem mēnešiem. Ja šie bērni vēlāk ir agresīvi un nepazīst mīlestības jūtas, es par to nebrīnos. Pasaules audzināti, pasaules pilsoņi vien izaug. Tagad viņi slimnīcas personālam ķeras pie rokas, raušas klēpī un gaida glāstus. Arī viņi ir kā pasaules kāju pamesli. Visu to redzot un caur sevi izlaižot, kļūst pavisam skumji, un neko mēs, mediķi, tur nespējam darīt, tikai apkopt, pabarot un kārajā mutītē ielikt kādu vitamīnu vai pašu gādātu gardumu, noglāstīt mazās galviņas. Dzīves kārtību grozīt mēs nespējam. Bērnunami pildās, vecāku bezatbildība aug augumā, zeļ alkoholisms un izlaidība, cietsirdība un vardarbība.
Agrāk slepkavības laukos notika, ja nu vienīgi kautiņos aiz neuzmanības. Tagad arī mūsu ciemā “jaunas vēsmas”: ar nazi jauns cilvēks brutāli nodur sievasmāti, Dievs vien zina, par kādu nodarījumu. Pats slepkavnieks saka: “No dusmām!” Vai cietumā astoņus gadus atsēdējis, viņš kļūs labāks? Vai pirmā slepkavība paliks vienīgā? Pēc kāda laika atkal seko jauna slepkavība – dēls nodur tēvu. Atkal tiesa, atkal pelnīts cietumsods, satraucošas runas un dažādas baumas. Ārstam atkal jābūt klāt kā nāves iestāšanās apliecinātājam. Uz tik satraucošiem notikumiem lūdzu braukt vīru. Viņam, kara ārstam, bezemociju pieredze. Tā viņš mani žēlo un slepkavību sīkumus nepārrunājam. Kad cilvēks kļūst par zvēru, valda dzīvnieku likumi, ko mums nesaprast. Cenšos drīzāk aizmirst galēji nepatīkamos notikumus, bet nekas jau nezūd bez pēdām. Kā iemācīties visu nepatīkamo laist pār galvu? Nostrādājusi vai divdesmit gadus par ārstu, es to neesmu iemācījusies.
Labi, ja gadās arī pa kādam smieklīgam notikumam, kad ir par ko pasmieties un attīrīt dvēseli. Agrā pavasarī, kad kupenas sāk plakt un pajumtē lāstekas izstiepušās garu garās, rajona ātrā palīdzība pāradresē mums kādu izsaukumu. Tas liekoties gauži neticams: Lukstu māte, kurai jau pie sešdesmit, saucot pēc dzemdību palīdzības. Lai mēs vispirms pārlūkojot. Kas jādara, tas jādara! Sēdinu vecmāti, kas savā darbā nav nekāda iesācēja, dienesta mašīnā un stūrējam pa pavasarīgi atkusušo ceļu uz Lukstu māju.
Pagalmā mūs, riedami un zobus
