Gulbenes rajona tiesā 24.oktobrī sāka un trīs dienas turpināja skatīt Alūksnes bijušā sevišķi svarīgo lietu inspektora, policijas majora Andreja Poļakova krimināllietu apsūdzībā par kukuļņemšanu.
Gulbenes rajona tiesā 24.oktobrī sāka un trīs dienas turpināja skatīt Alūksnes bijušā sevišķi svarīgo lietu inspektora, policijas majora Andreja Poļakova krimināllietu apsūdzībā par kukuļņemšanu.
Vidzemes tiesu apgabala prokurore Ārija Jurkovska nolasīja apsūdzības rakstu, kurā uzsvērts – A.Poļakovs pieņēmis kukuli, būdams valsts amatpersona. Līdz ar to viņš ir izmantojis dienesta stāvokli. Turklāt A.Poļakovs arī izpaudis dienesta noslēpumu.
44 gadus vecais A.Poļakovs pauda tiesai, ka neatzīst savu vainu inkriminētajos noziegumos. Viņš uzsvēra, ka ir kolēģu skaudības upuris.
Galvenais liecinieks – 37 gadus vecais Jānis K. – tiesā pastāstīja, ka A.Poļakovs (ar kuru pazīšanās ilgst jau apmēram 20 gadus, abi kopā sportojuši) ilgstoši ņēmis no viņa kukuļus. Pirms diviem gadiem Jānim K. bijušas nepatikšanas ar kādu meža īpašnieku par nocirstajiem kokiem. A.Poļakova darba kabinetā lieta tikusi nokārtota par labu Jānim K. Vēlāk pateicībā par to viņš A.Poļakovam samaksājis apmēram 160 latus. Tā draudzīgi abi šķīrušies līdz nākamajai reizei, kad atkal Jānim K. bija problēmas.
“Pagājušajā gadā vērsos pie Andreja pēc palīdzības. Man naudu prasīja “jumts” – katru mēnesi 100 latus. Andrejs solīja nokārtot. Tad vairs netiku traucēts. Palika noruna, ka nemaksāšu viņiem (“jumtam”), bet maksāšu Andrejam,” stāstīja Jānis K.
Viņš tiesai apgalvoja, ka kopumā A.Poļakovam kukuļos samaksājis apmēram 500 latu. A.Poļakovs Jānim K. skaidrojis, ka policijā visi ņem kukuļus. Turklāt A.Poļakovam esot maza alga.
Pagājušā gada decembrī Jānim K. ierosināta krimināllieta par nelikumīgu koku ciršanu mežā. Viņš atkal meklējis A.Poļakova palīdzību. “Andrejs izstāstīja, kas man jārunā policijā, kādi paskaidrojumi jāsniedz,” stāstīja Jānis K. A.Poļakovs arī informējis viņu, ka, atrodoties īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, Jānim K. nav jārunā nekas lieks, jo tur būšot “stukačs”. Vēlreiz A.Poļakovs solījis visu nokārtot, bet par to pirms ieiešanas policijā Jānim K. esot jāsamaksā A.Poļakovam 100 latu un tikpat pēc iznākšanas ārā. Jānim K. nebijis naudas, ko samaksāt A.Poļakovam. Turklāt viņš iedomājies, ka, sadarbojoties ar policiju, varētu saņemt mīkstāku sodu par savu nodarījumu. Viņš 7.februārī piezvanījis Alūksnes kriminālpolicijas priekšnieka vietniecei Zigrīdai Sinātei un pastāstījis, ka A.Poļakovs no viņa izspiež naudu. Tovakar Alūksnes rajona prokuratūras virsprokurors Vilnis Sliņķis, konsultējoties ar ģenerālprokuratūras darbiniekiem, saviem kolēģiem, sadarbībā ar drošības policiju sāka organizēt “operatīvo eksperimentu” A.Poļakova aizturēšanai ar iezīmētu 100 latu naudas kukuli.
A.Poļakovs, pratināts kā tiesājamais, klāstīja, ka nekādu palīdzību Jānim K. nav solījis un šajā sakarā naudu nav prasījis. Taču kāds Jāņa K. un A.Poļakova kopīgs paziņa žēlojies, ka Jānis K. viņam ir parādā naudu. A.Poļakovs kļuvis par starpnieku sveša parāda atgūšanā.
Drošības policijas Valmieras reģionālās nodaļas darbinieks Vitālijs Vilciņš un Bauskas rajona prokuratūras virsprokurors Zintis Mickevičs kā liecinieki pastāstīja, ka A.Poļakovs pēc aizturēšanas bēdzis no drošības policijas kabineta. Nācies viņam skriet pakaļ un uzlikt roku dzelžus. V.Sliņķis un Z.Mickevičs liecināja, ka A.Poļakovs, jau būdams aizturēts, kādam pieaicinātajam draudu formā teicis zvanīt konkrētai personai, kas jāinformē, ka A.Poļakovs naudu no Jāņa K. ņēmis viņam.
Tiesā, pārbaudot rakstiskos pierādījumus lietā, nolasīja A.Poļakovam doto bijušās darbavietas raksturojumu. Tajā teikts, ka viņš darba laikā saņēmis 40 atzinības, bet reiz rājienu par darba kavēšanu. Pēdējā laikā izteicis neapmierinātību ar atalgojumu, izrādījis interesi par iespēju pāriet darbā robežsardzē.
Prokurore Ā.Jurkovska tiesu debatēs A.Poļakovam prasīja četrus gadus cietumsoda ar mantas konfiskāciju. Viņa izvirzīto apsūdzību uzturēja pilnā mērā un prasīja viņam piespriest četrus gadus cietumsoda ar mantas konfiskāciju. Ā.Jurkovska uzsvēra, ka šajā lietā nesaskata ne vainu mīkstinošus, ne pastiprinošus apstākļus.
Savukārt A.Poļakova aizstāvis Juris Močuļskis pauda, ka šajā lietā neesot skaidri nozieguma motīvi. Viņš pauda, ka “A.Poļakova darbībās nav nozieguma sastāva”, līdz ar to advokāts lūdza tiesājamo attaisnot. A.Poļakovs pēdējā vārdā teica, ka jūtas vainīgs pret sevi, ģimeni, jo bijis jādomā, ar ko draudzējas.
“Biedē nevis sods, bet cilvēku attieksme. Kā staigāšu pa ielām, kā dzīvošu tālāk? Ko esmu ieguvis? Neko,” teica A.Poļakovs.
Tiesas pasludinātajā spriedumā A.Poļakovam par kukuļņemšanu noteikts trīs gadus pavadīt cietumā, konfiscējot mantu. Soda izciešanas sākums noteikts slēgta tipa cietumā. Paredzēts arī, ka izciešamajā sodā jāieskaita laiks, ko viņš jau ir pavadījis apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tie ir deviņi mēneši. Tiesa neatzina par pierādītu A.Poļakova vainu inkriminētajā ilgstošajā kukuļu pieprasīšanā, taču atzina, ka pierādīta ir viņa vaina pēdējā epizodē – 100 latu (iezīmētu naudas zīmju) kukuļa saņemšanā.
A.Poļakovs atzīts par vainīgu arī dienesta noslēpumu atklāšanā, jo tādējādi ir pārkāpis paša parakstīto saistībrakstu. Šo pārkāpumu apstiprina audioieraksts kukuļa nodošanas brīdī A.Poļakovam (policists aizdomās turamajai personai dod padomus, kā jāuzvedas policijā, lai izvairītos no atbildības).
Tiesnese Gunta Gulbinska spriedumā akcentēja, ka ņem vērā tiesājamā bijušās darbavietas raksturojumu, kā arī tiesājamā veselības stāvokli. A.Poļakova un atsevišķu liecinieku pausto par viņa naidīgajām attiecībām ar dažiem kolēģiem policijā tiesa nenoliedza kā reālu iespēju, taču uzsvēra, ka tas nemaina lietas būtību.
Likums paredz, ka par kukuļņemšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz desmit gadiem ar mantas konfiskāciju.
