Sestdien, 24.maijā, Lizumā vēroju pagasta kultūras nama 80. dzimšanas dienai veltīto tautas mākslas kolektīvu koncertu. Pie ieejas kultūras namā mana meita nolika iedegtu piemiņas sveci par godu kādreizējam vīru vokālā ansambļa vadītājam Jurim Lūsim un viņa dziedātājiem. Vairums no šiem cilvēkiem jau ir aizsaulē. Šīs zemes takas no visa ansambļa sastāva staigājam vairs tikai divi – Jānis Grasis un es.
“Burinieks šūpojas tālumā, kur aiziet tas rītausmas bālumā. Uz tāda reiz braucu pats,
kad biju jauns, biju stalts…,” – šo Raimonda Paula dziesmu ar Alfreda Krūkļa vārdiem reiz saucām par savu himnu. Tas bija tālajos sešdesmitajos gados, kad dziedāju J.Lūša vadītajā vīru vokālajā ansamblī Lizuma tautas namā. Arī mūsu muzikālā kolektīva oficiālais nosaukums bija “Burinieks”, lai gan mēs paši savā lokā to dēvējām par “Kristālu” – tāpat kā tālaika labāko degvīnu. Dziedātāju vidējais vecums bija apmēram 45 gadi. Tenoru sastāvā bija pats J.Lūsis, viņa tēvs Ernests Lūsis, Leonīds Dāvis un es. Pirmie basi mūsu ansamblī: Valters Līcis, Staņislavs Ikaunieks, Elmārs Sebris un Aleksandrs Grīslis. Otrie basi: Paulis Matvers, J.Grasis, Ziģis Markevics. Ansambļa galvenā stute bija L.Dāvis ar absolūto muzikālo dzirdi, kā arī P.Matvejs.
“Burinieks” piedalījās kultūras pasākumos Madonā, Alūksnē, Balvos, Valmierā, Cēsīs. 1968.gadā uzstājāmies arī Latvijas Televīzijas pārraidē, dziedājām par burinieku, kā arī dziesmu, kurā bija vārdi: “Mīlu tavas acis zinās, acis, kuras runāt prot…” Jāteic, ka J.Lūsis prata izvēlēties pašu labāko repertuāru. Daudzas no mūsu dziedātajām bija pirmās Latvijas brīvvalsts laika dziesmas. No jaunajām viņš izvēlējās pašas gaumīgākās. Savā mūžā esmu dziedājis vairākos koros un ansambļos, taču tādu vadītāju kā J.Lūsi nekur un nekad vairs neesmu saticis. Viņš bija sava darba fanātiķis, sevi nežēloja un pāragri aizgāja mūžībā.
J.Lūsis bija prasīgs mākslinieciskais vadītājs. Viņa dziedātājiem ar labu balsi vien bija par maz, bija vajadzīga arī stāja gan fiziskā, gan morālā nozīmē. Mums bija izveidojies kolektīvs, kurā valdīja labestīgs humors. Atceros, kā mūsu labākais tenors L.Dāvis reiz teica: “Jāzepu un Ņikitu laiki ir beigušies. Tagad teikšana ir Leonīdiem.” Tas bija politiskais humors sakarā ar Leonīda Brežņeva nākšanu pie varas toreizējā Padomju Savienībā. Vēl cita epizode… Pēc uzstāšanās sēdējām dārzā pie Lizuma tautas nama un laikam tā skaļāk uzvedāmies. Klāt pie mums pienāca Lizuma milicijas pilnvarotais Bogdanovs, kuram diemžēl neatceros vārdu, un aizrādīja. Es risināju sarunu: “Atvainojiet, leitnant, turpmāk būsim klusāki.” Šis aizrādīja pretī: “Esmu vecākais leitnants! Odumiņ, vai armijā neesi dienējis, ka militārās pakāpes neatšķir?” Atvainojos vēlreiz un bildu, ka pirms nedēļas Bogdanovs bija leitnants. ”Areče! Strādāt vajag!” palepojās milicis.
Tolaik Lizuma tautas namu vadīja Erna Janševska. Viņai nebija vajadzīgās izglītības, bet bija liela uzņēmība un apgriezieni. Viņa ar medus un speķa palīdzību nobruģēja sapratnes tiltu ar priekšniecību Rīgā. Liels atbalsts bija toreizējā kolhoza “Spars” vadība ar Valdi Jansonu priekšgalā. Kopumā kultūras dzīve Lizumā tolaik bija līmenī un atbilstoši tālaika iespējām. Turklāt kultūra tika attīstīta roku rokā ar sportu. Atceros – trīs gadus kultūras nama zāle tika izmantota arī volejbola un basketbola spēlēm. Rezultātā 1967.gadā Lizuma ciema volejbola komanda izcīnīja 4.vietu Latvijas lauku fizkultūras kolektīvu grupā. Arī nākamie “Spara” priekšsēdētāji Herberts Līdaks un Dzidra Ozola, kā arī kolhoza speciālisti Tālis Apinis, Uldis Mednis, Jānis Grasis un traktorists Jānis Gribusts bija atbalsts kultūrai un sportošanai nepieciešamo apstākļu radīšanā Lizumā.
