Gribu pastāstīt par nejēdzīgu atgadījumu, kādā es nokļuvu pagājušajā nedēļā.
Braucot uz Gulbeni darba darīšanās, iebraucu “Lukoilā” uzpildīt degvielu. Tad sākās mans murgs!
Ieliekot benzīna tvertnē uzpildāmo pistoli – nekas nenotiek, mēģinu vēl – nekas. Eju pie operatores, saku, ka nevaru uzpildīties. Operatore saka: “Vai jūs vēlaties vēl pildīt?” Es viņai saku: “Ko vēl pildīt? Es vēl pie pildīšanas neesmu tikusi!” Viņa kaut ko noklikšķina un saka: “Mēģiniet vēl.” Joprojām nekas nenotiek. Rezultātā parādās, ka es esmu divas reizes uzpildījusi degvielu, bet man bāka – kā tukša, tā tukša! Sākam ar darbiniekiem noskaidrot, kas noticis. Protams, man netic. Saucu darbinieci, lai nāk skatīties uz benzīna skaitītāju manā mašīnā, cik rādīja, kad es iebraucu pildīties. Ierosināju, lai sauc policiju. Summa nebija ne liela, ne maza, bet netaisījos maksāt par degvielu, kuru neiepildīju. Videokamerās varēja saskatīt tikai manu muguru, kad es veicu kustības, lai uzpildītu degvielu. Protams, tur neredz ne rādījumus, ne summu, kura jau bija uzrādījusies, kad es piebraucu. Darbinieces policiju nez kāda iemesla pēc neizsauca.
Bet es nevaru jums aprakstīt, kā es jūtos! Neviens pat nepieļāva, ka varētu būt kāda tehniska problēma! Darbiniece taču redzēja, ka mans benzīna skaitītājs joprojām ir uz sarkanās atzīmes. Kad es beidzot varēju uzpildīt savus desmit litrus, ko biju iecerējusi, arī tad darbiniece pārliecinājās, ka skaitītājs man mašīnā darbojas un es neesmu ne apzagusi, ne apkrāpusi viņus. Viņa anulēja nu jau divus nenotikušus darījumus. Bet man pat neatvainojās! Jūtos samulsusi par situāciju. Vajadzēja pašai saukt policiju, lai pierādītu, ka neesmu vainīga. Kaut kā taču to varēja izmērīt! Savas darba darīšanas nokavēju pusotru stundu, jo mani aizkavēja. Nespēju noticēt, ka var kļūt par zagli, neko nenozogot.
