Lai arī drīz jau būs pagājusi nedēļa kopš Eiropas Parla-menta vēlēšanām, runas par zemo vēlētāju aktivitāti joprojām nerimst. Šī tēma tiek apspriesta presē, radio, televīzijā, kaimiņu, draugu, paziņu un kolēģu starpā. Zinām, ka Latvijā nobalsoja tikai 30,1 procents balsstiesīgo vēlētāju, mūsu novadā tie pat nebija pilni 25 procenti balsstiesīgo vēlētāju, un tas nenoliedzami ir rekordzems rādītājs, kaut gan mani tas nemaz nepārsteidza. Jau pirms vēlēšanām bija pārliecība, ka vēlētāju aktivitāte būs ļoti zema. Dzird izskanam pārmetumus to lauciņā, kuri vēlēt negāja, jo, redz, pateicoties viņiem, vēlēšanu rezultāti ir tādi, kādi tie ir. Vai jāpārmet tiem, kas nepiedalījās? Manuprāt, nē! Ir nopietni jāaizdomājas, kāpēc tik liela daļa izvēlējās uz šīm vēlēšanām neaiziet? Tiešām kāpēc? Uzskatu, ka tā arī ir savas attieksmes, savas nostājas paušana! Arī viņiem ir savs viedoklis un pamatojums, kāpēc tā rīkojas, un, kā zinām, ikviena viedoklis ir neaizskarams. Kāpēc vēlētāji, kuri vienmēr ir gājuši balsot un bijuši aktīvi, šoreiz izvēlējās klusēt… Arī tādi ir! Pārmetumiem te nav vietas, bet gan ir pamatīga viela pārdomām. Aptaujājot uz ielas nejauši sastaptus piecus garāmgājējus, visi laikrakstam atzina, ka šajās vēlēšanās nav piedalījušies. Vaicājot, kāds tam iemesls, lielākā daļa minēja neuzticēšanos un tikai viens atzina, ka īsti nav izprotams, kas un kā īsti notiek Eiropas Parlamentā.
