Gulbenes bibliotēkas direktores Antras Sprudzānes, kura jau trīspadsmito gadu sevi dēvē par gulbenieti, līdzšinējo dzīvi var izstāstīt dažos teikumos, bet var izrādīties, ka arī viena vakara vai nedēļas ir par maz.
Gulbenes bibliotēkas direktores Antras Sprudzānes, kura jau trīspadsmito gadu sevi dēvē par gulbenieti, līdzšinējo dzīvi var izstāstīt dažos teikumos, bet var izrādīties, ka arī viena vakara vai nedēļas ir par maz.
Viņa ir diplomēta pedagoģe, Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas padomes locekle, Kultūras ministrijas prēmijas ieguvēja, informāciju un bibliotēkzinību maģistrante. Par galveno dzīvē Antra uzskata ģimeni, kurā viņa ir māmiņa dēlam Kasparam un meitai Kristiānai un sieva vīram Jānim.
“Ja ģimenē viss ir kārtībā, esmu droša, ka spēšu tikt galā ar direktores un sabiedriskajiem pienākumiem, jo darbs un ģimene, vēlamies to atzīt vai ne, ir viens otram pakārtoti,” saka Antra. Vaicāta, kāpēc piekritusi kandidēt 8. Saeimas vēlēšanās, viņa atbild, ka nespējusi sevī apvaldīt vēlmi izmēģināt kaut ko jaunu.
“Manī radās sportiska interese arī par pirmsvēlēšanu gaitā notiekošo un galarezultātu. Iespējams tāpēc, ka agrāk cītīgi nodarbojos ar sportu,” Antra pamato izlēmību.
Vienmēr ir ļoti aktīva
Antras dzimtā pilsēta ir Rīga, Maskavas rajons, Lokomotīves iela, kur mājokļa logu rūtis ik pa brīdim satricinājuši garām traucošie vilcieni. Pirmās skolas gaitas saistītas ar peldēšanas novirziena Rīgas 72.vidusskolu.
“Mācījos 4.klasē, kad pie mums sāka strādāt sporta biedrības “Dinamo” vieglatlētikas trenere, kuras vadībā sešus gadus nodarbojos ar vieglatlētiku, gūstot atzīstamus rezultātus savā vecuma grupā. Tomēr veselības dēļ, man vajadzēja no sporta atteikties,” Antra atceras un stāsta par jūru, būdama lepna, ka ir zvejnieka mazmeita. Vasaras viņa allaž pavadījusi Vecāķos pie vecvecākiem. “Biju pieradusi vienmēr būt aktīva, tāpēc, šķiroties no sporta aktivitātēm, nopietni pievērsos dejošanai. Kļuvu par jauniešu deju kolektīva “Rīdzinieks” dalībnieci.” Arī gulbenieši savulaik ievēroja slaido, brūnacaino dejotāju kolektīvā “Madara”.
Noder visas zināšanas
Antra atzīst, ka vienmēr pašai paticis pieņemt galīgo lēmumu. To darīt nācies jau 15 gadu vecumā. Pēc 8.klases beigšanas viņai vajadzējis rast atbildi jautājumam, ko darīt tālāk? Ģimenē bijusi saistība ar medicīnu, tāpēc Antra iestājusies Rīgas 4. medicīnas skolā.
“Uzskatu, ka mana pirmā profesionālā izglītība, ko apguvu trīs gados, ir medicīnas māsa. Labi mācījos, biju aktīva, tāpēc valsts sadalē piedāvāja palikt skolā par pasniedzēju. Strādājot pedagoģisko darbu, sapratu, ka bez praktiskās pieredzes medicīnā nav ko meklēt, ka vēlos iegūt augstāko izglītību, tāpēc neklātienē iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Ja 18 gadu vecumā cilvēks ir strādājis un saņēmis algu, tad pāriešana vecāku maizē nešķiet vilinoša. Līdzīgu paradoksu manā dzīvē bijis daudz,” to stāstot, Antra atkārto patiesību, ka cilvēkam noder jebkuras zināšanas. “Mācoties un strādājot medicīnas māsu skolā, uzzināju daudz sievietei noderīgu lietu. Tās bija fantastiskas izjūtas, vērojot, kā bērniņš nāk pasaulē. Atceros, cik atbildīga jutos mācību praksē Bauskas centrālajā slimnīcā, stāvot blakus ķirurgam, izņemot diegus no šuves un veicot vēl citas medicīniskas manipulācijas,” Antra brīdi kavējas atmiņās.
Dzīve liek izvēlēties
“1989.gads manā dzīvē pieteicās ar krasu pavērsienu. No Rīgas pārnācu dzīvot uz Gulbeni, kur iejusties palīdzēja Gaļina Odumiņa un Maruta Blumberga, jo pirmā darbavieta kā latviešu valodas un literatūras skolotājai man bija Gulbenes pamatskola. Mazliet vēlāk piedzima dēls Kaspars. Pēc dekrēta atvaļinājuma, skolā neatgriezos, bet sāku strādāt Naturalizācijas pārvaldes Gulbenes nodaļā. Šis darba posms veicināja personīgo izaugsmi, jo tikko bija pieņemts “Pilsonības likums”, bet es darbojos eksaminācijas komisijā, nebeidzot brīnīties, ka krievu tautības cilvēki, kas vēlējās iegūt Latvijas pilsonību, tās vēsturi zina labāk nekā latvieši,” Antra atsauc atmiņā pirmos darbības gadus Gulbenē. Viņa pārliecinājusies, ko nozīmē darbinieku skaita samazināšana.
“Zinu, kādas ir it kā nevajadzīga cilvēka izjūtas, turot rokās darba grāmatiņu. Tomēr šādi brīži cilvēkam palīdz saņemties un apzināties savu “es varu”. Arī to esmu sapratusi,” saka Antra. Par vērtīgu, atziņām bagātu dzīves skolu viņa uzskata divu gadu darbu Gulbenes vakara maiņu vidusskolā, kas ir pēdējā iespēja tiem, kas dažādu iemeslu dēļ vairs nevar mācīties dienas izglītības iestādē, kur noteicošais ne vienmēr ir zināšanu līmenis. “Stāvēju klases priekšā, bet manī raudzījās desmit vienādi acu pāri, bez vārdiem pasakot, ka vēlas iegūt zināšanas, kuru trūkst. Tomēr dzīvē atkal pienāca brīdis, kad sapratu, ka vēlos kaut ko mainīt,” domīgi saka Antra.
Pieņem izaicinājumu
To Antra saista ar pieteikšanos konkursā Gulbenes bibliotēkas direktora amatam. “Nenācās viegli izšķirties, jo apzinājos, ka bibliotēkas darbs man ir sveša nozare, bet vīrs iedrošināja, teikdams, lai mēģinu. Ejot garām bibliotēkai, solis vienmēr kļuva lēnāks, bet galvā šaudījās domas: tik liela ēka, tik liela saimniecība, tik daudz nezināma, vai es pratīšu un spēšu? Izturēju piecu cilvēku konkurenci, lai atkal sastaptos ar krasām, bet veiksmīgām izmaiņām, un saprastu, ka esmu to vēlējusies,” atzīstas Antra, piebilstot, ka atkal ļāvusies izaicinājumam.
Ir pret autoritāro stilu
Pirmajā mēnesī, būdama direktores amatā, Antra no rīta līdz vakaram iepazinusies ar dažādiem dokumentiem, gūstot apjausmu par bibliotēkas darbības būtību.
“Par bibliotēku man bija izveidojies subjektīvs viedoklis, bet, arvien vairāk apzinot šīs iestādes iespējas, sapratu, ka tās ir vērienīgas. Tas bija liels izaicinājums, ko labprātīgi pieņēmu. Man vienmēr ir paticis riskēt un veikt to, ko nekad dzīvē neesmu darījusi. Man ir būtisks rezultāts. Protams, es vienmēr iepriekš apsveru, ko gūstu, ko zaudēju. Vienmēr salieku plusus un mīnusus, lai izsvērtu, kā ir vairāk,” Antra vērtē sevi.
Viņa uzskata, ka labs iestādes vadītājs var būt tikai tad, ja prot izveidot komandu, kurā noteicošā loma ne vienmēr ir praksei, bet konkrēta cilvēka intelektam, viņa attieksmei pret dzīvi un darbu.
“Neesmu autoritārā vadības stila atbalstītāja, jo zinu, ko tas nozīmē darbiniekiem. Apzinos, ka dzīve sastāv no kompromisiem, un esmu tiem gatava. Man patīk strādāt tad, ja blakus ir gudri un zinoši kolēģi. Nevaru samierināties, ja cilvēks ir nenovīdīgs, skaudīgs un nepamatoti ambiciozs,” Antra pārliecinoši saka. Viņai nav sveša arī kritika. “Esmu gatava to uzklausīt, bet tikai tad, ja tā ir pamatota. Man nav saprotami tie, kas ir gatavi visu kritizēt, neko īsti nezinot. Ļoti labi, ja cilvēkam ir izpratne, ja viņš var iesaistīties dialogā, bet tas nenozīmē, ka ir visgudrākais pasaulē,” Antra prāto.
Pazīst tikai tuvākie
Antra nemīl publiskot iekšējās izjūtas un ģimenes problēmas, tāpēc domā, ka nav daudz cilvēku, kas varētu sacīt, ka viņu labi pazīst. “Pēc horoskopa esmu Dvīnis, kam raksturīgi sabiedrībā būt līderim, lai gan, aizejot mājās, cenšos no visa distancēties. Iespējams, ka ir cilvēki, kuri mani uzskata par uzpūtīgu, bet es no sevis daudz izlieku ikdienas darbā, tāpēc, apmeklējot saviesīgu pasākumu, labprātāk apsēžos malā, vēroju notiekošo un klusēju. Lai cilvēki tik saasināti to neuztver un saprot, ka man tā ir labi un interesanti. Ja esmu līdere darbā, tā nevaru būt arī mājās un viesībās. Tad es labprāt atkāpjos un it kā ieeju sevī. Tā es relaksējos. Arī tad, ja eju pilsētā pa ielu, es daudz domāju. Tikai ārēji esmu nopietna. Patiesībā tā nav. Visu uztveru emocionāli,” Antra atzīst, ka sevi raksturot ir grūti.
Pārorientācija nav viegla
Runājot par bibliotēkas problēmām, Antra uzskata, ka valsts nostāja nav pareiza attiecībā par jaunu grāmatu iegādi, jo, lai šim mērķim saņemtu finansējumu, jāraksta projekts Kultūrkapitāla fondam. “Ar ko vienas pašvaldības bibliotēka sliktāka par citu, ja mums savstarpēji jācīnās par naudu grāmatām?” viņa jautā. Antra uzskata, ka grāmatas vajadzētu ļaut iegādāt atbilstoši iedzīvotāju skaitam pašvaldības teritorijā. Ar prieku direktore stāsta par gūto uzvaru projektu konkursā par finansējumu bibliotēku vienotā informācijas tīkla izveidei. “Jaunās informācijas tehnoloģijas bibliotēku darbā ienāk strauji, tāpēc bibliotēku darbiniekiem jābūt gataviem tās lietot, bet cilvēkam, kas 30 dzīves gadus atdevis tradicionālajai bibliotēkai, nav viegli pārorientēties,” ir pārliecināta Antra. Viņa pozitīvi vērtē arī nesen uzsākto lasītāju apmācību darbā ar internetu un priecājas, ka ārvalstīs gūtais pozitīvais piemērs iedzīvojas arī Latvijā. “Varu būt lepna, ka manas darbības laikā Gulbenē ienāca internets, cilvēkos izraisot aizvien lielāku interesi un liekot aizdomāties par citiem dzīves mērķiem,” Antrai ir pamats tādai būt.
Sievietes spēj daudz
Sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka politiku veido vīrieši. Antrai tas nav pieņemami, jo viņa uzskata, ka dažkārt sievietes diplomātija spēj vairāk nekā vīrieša loģiskums. “Mēs varam spriest un pieņemt lēmumus, bet kāpēc ļaujam, lai mūs nobīda malā?” prāto Antra, kurai viss šis gads bijis radikālu lēmumu pieņemšanas laiks, dažkārt liekot atteikties no vilinošiem piedāvājumiem. “Apzinājos, ka, startējot 8. Saeimas vēlēšanās, es pārstāvu Gulbenes rajonu un pilsētu, bet Tautas partiju uzskatu par vienīgo politisko partiju, kas ir reāli palīdzējusi, nevis devusi tikai vārdiskus solījumus. Nejūtos vīlusies, ka netiku ievēlēta, jo man tā bija lieliska dzīves skola un vērā ņemama pieredze,” saka Antra un atzīst, ka pirmsvēlēšanu un arī jaunās valdības veidošanas laiks viņai liek uz daudzām problēmām raudzīties citādāk, atsakoties no ilūzijām.
Patīk, ka mani ievēro
Antra nav izņēmums. Arī viņai patīk, ja veikumu novērtē. “Tas nerada pašapmierinātību, bet spītīgu apņēmību strādāt vēl labāk. Esmu dzimusi Kazas gadā, iespējams, tāpēc – jo mani vairāk kritizē, jo es kļūstu spītīgāka. Ja kāds pasaka kaut ko nepatīkamu, daru visu, lai pierādītu, ka tā nav. Atzīšos, ka mani, kā mēdzam teikt, “iedzīt stūrī” ir ļoti grūti,” domīgi spriež Antra. Viņas pārliecība – sabiedrību veido dažādi cilvēki. Katram no viņiem ir mērķis, pēc kā tiekties. Antra nenosoda tās sievietes, kas grib mierīgu dzīvi mājās un bērnu audzināšanu, bet viņa tām nepieder, jo ir jaunā un neiepazītā nerimtīga meklētāja, kas darbā saskata arī atpūtu. Meklējot atbildi jautājumam, kā Antrai vēl pietrūkst, viņa brīdi padomā, tad saka: “Es gribētu vēl vairāk izvērst darbu ar bērniem, ja ne citādi, tad izmantojot bērnu bibliotēkas starpniecību.”
