* * *
Kāpēc tu runā ar mani
vairs tikai par dillēm un burkānu vagām?
Kur tu skaties,
kad aizvien biežāk skaties man garām?
Mana seja mākoņos slīdot tev pāri…
Reiz teici šādus vārdus.
Nu stāsti, kur sēsi bietes
un pupas,
un kāļus.
Dilles un bietes –
tas viss jau, protams, ir ļoti labi.
Ja vien mēs līdzās viens otram nebūtu
zemē iemieti stabi.
Tā skaistie vārdi
tiek aprakti dobēs un vagās,
tiek izcepti olās
un noslīcināti putras bļodās.
* * *
No kā rodas dzejolis?
No ievziediem tavās plaukstās.
Arī no laimes,
kas sasitās mirdzošās lauskās.
No kā rodas dzejolis?
No saulstariem tavās krūtīs.
Arī no krēslas,
kas skumji noglāsta loga rūtis.
No kā rodas dzejolis?
No bēdas, kas smaga gulst sirdī.
Arī no cerības,
kas bēdu ar sidraba rasu dzirdī.
