Stāmerienas pagasta “Priedīšu” māju saimnieks Mārtiņš Līkais par nemainīgu Mārtiņdienas tradīciju uzskata to, ka svētki nekad nav pagājusi bez viesiem.
Stāmerienas pagasta “Priedīšu” māju saimnieks Mārtiņš Līkais par nemainīgu Mārtiņdienas tradīciju uzskata to, ka svētki nekad nav pagājusi bez viesiem. Pirmajos Kalnienas pusē svinētajos Mārtiņos kaimiņiene pildīta gaiļa vietā uzdāvinājusi melnu kaziņu.
“Pats jau biju pie vainas, jo izteicos, ka mans lauksaimnieka hobijs būs kazas. Govij vajag daudz siena un ganību. Ar kazu ir vienkāršāk. Tai nolasu lekciju, ka daudz ēst nevar, piesienu pie krūma, un viss kārtībā. Ja tik vien zemes kā pusotrs hektārs un kūtī jau trīs kazas, par kādu lauksaimniecību runa,” joko Mārtiņš un piebilst, ka esot žēl dzīvās radības, kas kūtī, tāpēc lauksaimnieka vienīgā sliktā īpašība esot lopu slaktēšana.
Atšķirību starp kazas un govs pienu viņš nejūtot. Tās esot tikai iedomas. Saimniece steidz skaidrot, ka kazas piens esot treknāks, tāpēc no tā lielāks labums, sienot sieru un biezpienu vai kuļot sviestu.
Gaidāmajā vārdadienā Mārtiņš atteicies parakstīt spriedumu vienam no diviem gaiļiem. To vietā ledusskapī gastronomiskas pārvērtības gaida divi broileri. Saimniece Silvija solījusies izcept arī pīrāgus un dekorēt māju ar pašas darinātiem puzuriem.
“Tā jau ir, – kad ir nauda, svinam visus svētkus, kad naudas nav, tad slaucu kazu un uzdziedu par brīvu Latviju,” gaviļnieks atkal izmet savdabīgu joku. “Mums ir jauki kaimiņi. Atceros, kaimiņiene vienreiz atnāca ciemos ar pildītu gaili. Laukos cilvēki ir citādāki nekā pilsētā – draudzīgāki, saprotošāki, ar lielāku humora izjūtu, tāpēc ir vieglāk dzīvot. To, ka pirms desmit gadiem no Jūrmalas pārcēlāmies uz dzīvi laukos, nenožēloju, lai gan tagad ir mazākas iespējas kaut ko strādāt. Satiekoties par lauksaimniecību vien runājam. Par lidošanu vairs ne, jo mūsu gados jāstaigā pa zemi,” prāto Mārtiņš.
Visu mūžu viņš strādājis par šoferi tālbraucēju un par nostrādāto laiku saka, tas tas esot memuāru vērts.
“Nekad neesmu varējis stūri pamest. Arī tagad man ir kaut kas līdzīgs vieglajai automašīnai. Pensionāram pie lepna auto netikt. Vienīgi ar velosipēdu neesmu gribējis braukt, jo tad pārāk daudz jākustina kājas,” Mārtiņš stāsta, bet Silvija atceras, kā abi ar motociklu mērojuši ceļu uz Karpatiem. Tuvāka un tālāka ceļošana vienmēr bijusi abu aizraušanās.
Mārtiņš ilgi neatzīstas, kas ir viņa vaļasprieks. Tā ir plīts iekuršana un pārdomu pilna pasēdēšana pie tās, raugoties, kā uguns mēles laiza atskabargainās pagales. “Tas man no pionieru laikiem,” Mārtiņš atkal uzšķiļ joku. “Kā tad citādāk, šodien bez jokiem nevar, dzīvē ir pārāk daudz nopietnības,” viņš piebilst.
