Gulbenietis Mārtiņš Aleksandrovs uzskata, ka Mārtiņdiena mazliet līdzinās Jāņiem. Tradīcijas viņš īpaši neievērojot, bet vārdadienu svinot kopā ar draugiem un ģimenē.
Gulbenietis Mārtiņš Aleksandrovs uzskata, ka Mārtiņdiena mazliet līdzinās Jāņiem. Tradīcijas viņš īpaši neievērojot, bet vārdadienu svinot kopā ar draugiem un ģimenē. Arī paziņu lokā esot vairāki Mārtiņi, lai gan šis neesot izplatīts vārds.
“Esmu optimists, jo uzskatu, ka tā ir vieglāk dzīvot. Vienmēr būt optimistam ir sarežģīti, bet tad es sevi mierinu, ka nav nozīmes nemitīgi domāt par vienu problēmu, ja pēc brīža radīsies nākamā,” uzskata Mārtiņš.
Viņš jau gadu strādā par autoapmācības instruktoru firmā “Auto – moto”, kur viņu uzaicinājis tās vadītājs Vilhelms Sniedzāns. Bijis vajadzīgs krietns pārdomu brīdis – pieņemt vai atteikt uzaicinājumu. Mārtiņš atzīst, ka kursanti nav vienādi. Vieni visu apgūst ātrāk, citiem vajadzīgs lielāks laiks. “Gados vecākus cilvēkus iemācīt braukt ir grūtāk, jo tad, kad aizrādu, varbūt viņi klusībā domā, ka esmu pārāk jauns. Gadās, ka jaunas kursantes mēģina raudzīties vairāk uz manu pusi, nekā uz ceļu, bet protu nodalīt darbu no privātās dzīves,” saka Mārtiņš.
Instruktors nenoliedz, ka dažkārt kursanti izdarot tādas muļķības, ka viņš tik tikko spējot savaldīt dusmas, ne tāpēc, ka kļūdu nav iespējams labot, bet tāpēc, ka tā var izraisīt avāriju.
“Galvenais noteikums kursantiem, ko ne vienmēr ievēro, ir pārliecināšanās par braukšanas drošību un ceļa došana, piemēram, velosipēdistam. Tas nekas, ka blakām sēž instruktors,” uzskata Mārtiņš.
Viņš atceras, ka ar automašīnu sācis stūrēt, sēžot tēvam klēpī, bet patstāvīgi mēģinājis braukt septiņu gadu vecumā. Puisis nenoliedz, ka viņam patīk ātri braukt, tomēr, uzskata, ka pilsētas ielas nav tā vieta, kur to vajadzētu darīt. Lai ātri brauktu, vajag praksi, – tāda ir Mārtiņa pārliecība. Viņam šī prakse ir.
