Tas bija Tirzmalietes rakstnieces gaitu pats sākums. 1903. gada 12. decembrī viņa rakstīja atbildes vēstuli Kaudzītes Matīsam:
„Tirzas pagasta skolā 12. dec. 1903.
Augsti godāts kungs!
Jūsu vēstuli saņēmu 8. dec. no Tirzas draudzes skolotāja. Manu tēvu, Tirzas pagasta skolotāju, sauc tāpat, par Dzelzskalnu, kā Tirzas draudzes skolotāju, un tamdēļ Jūs esat pārpratuši, uz manis attiecošo vēstuli Tirzas draudzes skolotājam sūtīdami.
No manām jau nodrukātām dzejām varat izvēlēties „Dzejnieku labdienām”, kādas vien Jūs atzīstat par derīgām. Vēl kādas jaunas pašlaik, tagad tik drīz, man nav iespējams Jums nosūtīt, un Jūs laikam drīzumā gribēsat sastādīt minēto grāmatu.
Fotogrāfiju jau nosūtīju Ozola kungam Cēsīs.
Ar augstcienīšanu – M.Dzelzskalns (Tirzmaliete)”
Un neilgi vēlāk, 1904. gadā J. Ozola apgādībā Cēsīs iznāca Kaudzītes Matīsa sakopotais krājums „Smaidi un asaras jeb dzejnieku labdienas”, kas bija jau trešais, stipri paplašinātais grāmatas izdevums. Te atrodam Tirzmalietes dzejoļus „Es dziedāšu par tēvu zemi”, „Jaunības rīts”, „Klaidonis” un „Kapsētā”, kā arī pavisam īsu anotāciju par autori: „Tirzmaliete (M. Dzelzkalns), Tirzas pagastskolotāja meita”. Bet 399. lpp. publicēta Tirzmalietes fotogrāfija, kur viņai ir ne vairāk kā 27 gadi un kas ir arī varbūt pati atpazīstamākā rakstnieces ģīmetne. Šīs „…dzejnieku labdienas” ir eleganta, skaista un reprezentabla grāmata, kas noteikti vairoja tur pārstāvēto autoru prestižu un atpazīstamību. Un arī Tirzmalietei jauni darbi sekoja cits citam.
Bet 1925. gada nogalē, savas 50. jubilejas priekšvakarā, Tirzmaliete rakstīja:
„Mans mūža darbs laikam paliks tikai pusē padarīts, jo es nespēšu savus stāstus sakopot vienā krājumā. Tur viņi guļ, laikrakstos, žurnālos un kalendāros, mani darbi, uzrakstīti kādreiz ar tik daudz ticības un prieka dvēselē. Varbūt viņi ar laiku pazudīs, jo man nav tādas dzīves gudrības, lai es spētu materiāli celties un paceltu arī savus rakstus. Bet man tomēr dvēselē paliek vēl ticība, ka cilvēka gaišā doma nepazūd zemes iznīcībā.”
Tagad, gandrīz pēc 90 gadiem, varam izdarīt īsu rezumējumu: Tirzmalietes darbi joprojām nav apkopoti vienuviet. Taču viņas publikācijas atradīsim varbūt kādos 300 dažādos izdevumos. Bet par viņu pašu rakstīts kādos 100-150 izdevumos. Tirzmalietes Tirzas perioda dzeja apkopota krājumā „Aizmirsta sirds” 1927. gadā. Viņas Lejasciema perioda dzeja (sākot ar 1912. gadu) tikusi sakopota krājumā „Zvaigžņu mirdzumā”, kas tomēr nav ieraudzījis dienasgaismu un, iespējams, ir pazudis. Atsevišķos izdevumos publicētas Tirzmalietes lugas. Viņas filigrāns darbs „Senu dienu atbalss” atrodams publicēts 1924. gada krājumā „Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas.” Plašākais darbu apkopojums ir neliela 1992. gadā izdota grāmatiņa „Par tevi, tēvu zeme”, ko atbildīgi, ar pietāti un iejūtību sagatavojis novadnieks lizumnietis Eižens Rauhvargers. Lejasciemā atrodas Tirzmalietes māja – muzejs ar piemiņas plāksni Skolas ielas fasādē, taču muzeja statuss, šķiet, ir stipri neskaidrs un nenoteikts. Tirzā, Kancēna kapos, ir piemiņas akmens un piemiņas zīme. Bet pie Tirzas skolas atklāta piemiņas plāksne Tirzmalietes ģimenei. Taču pāri visam ir divas Tirzmalietes dziesmas – „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” un „Ved mani, Dievs!”, kuru teksts un notis publicētas daudzos izdevumos, bet, galvenais, tās dziedot nes pati tauta.
It kā nav maz… Un tomēr ir piedzīvots, ka kolēģis sauc: „Tev te zvana par kaut kādu Tirzmalieti!” Un, apvaicājoties it kā izglītotiem jauniešiem, atbilde bieži ir klusējoša neizpratne un izbrīns. Laikam tas jāsaprot kā sekas neesamībai skolas programmā. Kas ir žēl, jo godīga, līdzjūtīga un neangažēta attieksme un skatījums, šķiet, ir vērtība, kas paceļas virs ikdienas kņadas.
Esmu jau aicinājis, lai „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” tiktu iekļauta Latvijas valsts simtgades Dziesmu svētku repertuārā. Tagad tuvojas arī vesela virkne nozīmīgu rakstnieces Tirzmalietes gadskārtu – 140 gadu jubileja 2016. gadā, 145 gadi – 2021. un 150 gadi – 2026. gadā.
Domāju, šie būtu atbilstoša svarīguma notikumi, lai domātu par rakstniecei Tirzmalietei veltīta pieminekļa atklāšanu pie viņas dzimtās Tirzas (pagasta) skolas, par pilnvērtīgi funkcionējoša rakstnieces muzeja nodrošināšanu Lejasciemā vai Tirzā, kā arī Tirzmalietes Kopoto rakstu izdošanu.
