Kad mēs ar Antoniju savā laulības gultā reizēm padraiskojamies, kaimiņiene labākajā gadījumā zvana un izsaka pretenzijas, bet sliktākajā gadījumā izsauc policiju. Bet mēs jau neuzdrošināmies ar kaimiņieni ielaisties diskusijās. Viņa ir tāda – Dievs kaklā, bet velns azotē. Ar vientuļām pensionārēm ir tāpat kā ar bitēm. Nekad neko nevar zināt. Tepat vārgas un žēlojamas, te uzdarbojas kā mazie nazīši. Jau noprotat, ka viena tāda ir apmetusies dzīvoklī virs mums ar Antoniju. Grieta vārdā. Kad viņa uz balkona puķes laista, man, pīpējot uz savējā, vajag lietussargu. Reizēm kaimiņiene akurāt pusnaktī sadomā cept kartupeļus ar olām un tā aizraujas, ka melni dūmi spiežas cauri ķieģeļiem. Visa māja tiek sacelta kājās un metas glābt Grietu, jo visiem liekas, ka pie viņas sācies ugnunsgrēks. A šī tik smejas ūsās: “Ko ta saskrējuši kā mēnessērdzīgie?”
Jūs neticēsiet, bet pie Grietas vismaz pāra reizes nedēļā ciemos nāk vīrietis! Viņš tur katrreiz uzturas vairākas stundas. Ko viņi tur dara, nav skaidrs. Māja rūc un trīc. “Tad nu adatas kuļ!” mūždien zīmīgi komentē mana laulātā draudzene. Es, protams, nedomāju neko tādu, taču ziņkārība nedod mieru. Reiz neizturēju, uzskrēju pie Grietas augšā brīdī, kad ciemiņš vēl nebija aizgājis, un pajautāju: “Cik ilgi jūs te turpināsiet pārbīdīt mēbeles un remontu taisīt? Es, vecs cilvēks, nevaru mierīgi diendusu pagulēt!” Vīrelis kā par brīnumu man neko neiebilda, vien pagrieza galvu uz dibenplānu istabā un izsaucās: “Es taču teicu, ka kaimiņi būs neapmierināti. Mums tas ir jādara vannas istabā, nevis virtuvē.” Un durvis manā degungalā tika aizvērtas. Jauki, ne?
Es turpināju novērot un noklausīties šo abu aktivitātes, līdz vienu reizi skatos – tas puisietis iet projām no Grietas raudādams. Es šo piedāvājos pacienāt ar cigareti. Un tad šis salūza, sāka stāstīt. Viņš, lūk, esot tā saucamajā “simtlatnieku” programmā piestiprināts Grietai kā aprūpētājs. Šim jādarot viss, ko šī grib. A gribot viņa, lai šis regulāri ar rokām mazgā viņas veļu. Tas viņam taupības nolūkā jādara mazā bļodiņā virtuvē, izmantojot veļas ziepes un veļas dēli. “Iedomājies, Anton, man tas jādara šodien, kad neviens normāls cilvēks veļu ar rokām sen vairs nemazgā,” žēlojās vīrelis. Bet tās vēl neesot visas mocības. Šī viņam liekot berzt grīdas, rāpojot pa dzīvokli uz ceļgaliem. A kur vēl pirkumu veikšana? Aprūpētājam regulāri visi veikali jāizskraida un jāsapērk produkti ar atlaidi.
Un arī tas vēl nav tas trakākais. Vēl viņam reizi nedēļā virtuvē mutes bļodā ir jāspēj nomazgāt arī pati Grieta, bet tā, lai ne pilīte ūdens uz grīdas nenonāktu. Šodien viņš to atteicies darīt. Tad Grieta šim pavēlējusi skriet uz veikalu pēc degvīna. Šis nodomājis, ka tā viņa grib izlīgt ar aprūpētāju. Nopircis. Izdzēris. Atnācis pateikt paldies. Bet Grieta pārskaitusies ne pa jokam, jo tā pudele bijusi domāta viņai pašai. Tāpēc tagad šī paziņojusi, ka aprūpētājs ir zaglis un tiek atlaists.
Tāds, lūk, stāsts. Taču tas vēl nav galā. Tagad Grietai ir cits izpalīgs. Sakarā ar izmaiņām aprūpes noteikumos tagad Grietai pašai ir jāapmaksā puse izdevumu par šāda pakalpojuma saņemšanu. Un jāteic, ka abas puses tagad ir daudz apmierinātākas. Jaunais palīgs pie Grietas parādās uz stundu vien un labi ja reizi nedēļā. Tas nozīmē, ka mums ar Antoniju būs jāiet pakalpot večiņai. Nepametīsim taču likteņa varā! Esam taču kaimiņi. Un samaksu arī neprasīsim.
